Uzskatu, ka demogrāfisko situāciju nenosaka ekonomika, bet gan egoisms un nevēlēšanās uzņemties atbildību. Mūsdienās māca mīlēt sevi un baudīt dzīvi, cilvēki kļuvuši egoistiskāki, vairāk grib dzīvot tikai sev. Tagad jaunie labāk izvēlas ceļot uz Kanāriju salām, nevis audzināt bērnu. Taču bērns ir upurēšanās mīlestības vārdā. Patiesībā, lai izaudzinātu bērnu, vajadzīgs pavisam maz - tikai gribēšana un pienākuma apziņa.
Varbūt es kļūdos, bet te būtu uzdevums apzināt, cik bērnu ir vecākiem ar augstiem ienākumiem, cik ar vidējiem un zemiem. Ja jau pamats būtu ekonomikā, tad vajadzētu būt tā: jo ģimenēm lielāki ienākumi, jo vairāk bērnu. Bet vai tā ir? Runājot par ekonomisko situāciju, mēs parasti jaucam divus jēdzienus: nepieciešamība un vajadzība. Cilvēkam, lai izdzīvotu, nepieciešams ļoti maz, bet vajadzības ir bezgalīgas. Turklāt - jo vairāk ir, jo vairāk vajag un grūtāk kļūt laimīgākam.
Arī tie pamperi, slimības, potes, vide, kontracepcija, dzīvesveids un stresi ir iemesls neauglībai. Te atkal dzīves paradoks: tie, kas ļoti gribētu bērnus, tiem nevar būt, bet tie, kam varētu būt, negrib. Ģimenē (dzimtā) arī samazinājusies vajadzība pēc darbaspēka. To, ko agrāk laukos veica 10-12 cilvēku nedēļā, tagad viens pats var izdarīt vienā dienā. Liela ģimene vairs nav izdzīvošanas pamats, bet drīzāk apgrūtinājums. Es noliecu galvu lielo ģimeņu priekšā par drosmi, uzdrīkstēšanos un varēšanu.
Marijas kundze, pensionāre Jelgavā