Dažādu iemeslu dēļ cilvēki ievērojamā skaitā ir pametuši un turpina pamest savu dzimteni dažādos laikos un reģionos - Latvijas mūsdienu emigrācijai ir daudz analoģiju. Un, ja paskatās uz tām, šķiet, jāsamierinās ar domu, ka Latvijā atgriezīsies tikai neliela daļa no aizbraukušajiem. Tas ir ļoti nepatīkami, tomēr cilvēki iesakņojas, pierod un, izsverot visus plusus un mīnusus, nerod pietiekamu motivāciju vēlreiz būtiski mainīt savu dzīvi. Kā piemēru var minēt klaida latviešus - tikai ļoti neliela to daļa atgriezās Latvijā pēc neatkarības atgūšanas, lai gan trimdinieki, iespējams, bija vairāk ideālistiski/sentimentāli noskaņoti nekā pašmāju reālijas izbaudījušais aizbraucēju pēdējais vilnis plus, iespējams, labāk situēti sava patriotisma īstenošanai. Ir kopienas, kas slavenas ar savu etnisko sakņu kopšanu - īri, itāļi ASV, tomēr nav dzirdēts par viņu masveida pārcelšanos uz vēsturisko dzimteni.
Līdz ar to, lai cik drūmi tas skan, valstij vairāk pūļu jāpieliek, lai veicinātu demogrāfiskās situācijas uzlabošanos Latvijā, netērējot resursus cilvēku pierunāšanai darīt to, kam viņi neredz jēgu. Cita lieta, ka veicināma informatīvās saiknes uzturēšana ar aizbraukušajiem - jo mazāk baumu un ačgārnību būs emigrējušo priekšstatos par dzimteni, jo labāk. Pat ja viņi paši tajā neatgriezīsies. Jo var taču gadīties, ka mūsu aizbraucēji atkārtos daudzu pēckara emigrantu veiksmes stāstu jaunajās mītnes zemēs un ir motivēti atbalstīt kādus projektus dzimtenē, veiksmīgi aizstāvēt Latvijas vārdu mītnes zemju presē un politiskajās aprindās.