Dzirdot izteikumus, ka Krievija cenšas palielināt savu ietekmi Latvijā (Kremlim lojāli uzņēmēji iegādājoties vietējos medijus u. c.), tā vien liekas, ka tiek jauktas divas lietas. No vienas puses, ir skaidrs, ka Krievija nekad nav bijusi un pārskatāmā nākotnē nebūs Latvijai draudzīga valsts. Tātad skatīties uz kaimiņvalsti ar piesardzību ir pamatoti. Pat ja Zatleru Maskavā viņa kolēģis aicinās sadzert tubrālības. Bet, no otras puses, nav skaidrs, kāpēc Krievijai būtu jāspēlē tik sarežģīti, ja nekas netraucē savu ietekmi īstenot bez ieguldījumiem.
Par cittautiešu auditoriju apkalpojošajiem medijiem - tie vienmēr un ģenētiski (kopīga vēstures izpratne, kultūras telpa utt.) būs draudzīgi Krievijai un skeptiski (labākajā gadījumā) pret Latviju. Šā mērķa labad nemaz nav jāmaina īpašnieki.
Par t. s. ietekmes aģentiem. Krievijai nenoliedzami ir parocīgi, ja Latvijā ir tai lojāli vietējie politiķi, tomēr vajadzības gadījumā sagādāt mums galvassāpes (un panākt sev vēlamo) pilnīgi droši var ar tranzīta un tirdzniecības ierobežojumiem, energoresursu piegādēm u. c. Pat ja Latvijas ministri vai politiķi būs nacionāli šķīsti. Vēl vairāk - ja Krievijai tiešām vajadzēs, tad izsmeļošas pamācības par pareizu uzvedību mūsu politiķiem izsniegs pašas Latvijas dārgie sabiedrotie, sākot ar frančiem un beidzot ar amerikāņiem, kas būs kaut ko sadīlojuši ar Maskavu viņus interesējošos jautājumos.
Vienu vārdu sakot, runas par Krievijas vētrainajām aktivitātēm Latvijā nedaudz atgādina anekdoti par nenotveramo Džo, kurš bija tik nenotverams tāpēc, ka tā īsti nevienam nebija vajadzīgs un neviens viņu nopietni nemēģināja notvert. Un nebūt neproponējot nolemtību attiecībās ar Krieviju -sak, no mums pašiem nekas nav atkarīgs. Nē. Spiegi un atalgoti provokatori ir jāatklāj un jāizsūta (jācer, ka mūsu specdienesti to spēj). Ļoti piesardzīgi jāvērtē kaimiņvalsts ieguldījumi Latvijas uzņēmumos - un nevajag atsaukties, ka «tā mūsdienās nedara» un uz kapitāla brīvo kustību. Citas rietumvalstis, ja ir uzskatījušas par nepieciešamu, šādus darījumus ir apturējušas. Un, ja ir vēlēšanās, nevēlamu naudu var atklāt, pat ja tā mēģina ieplūst caur trešajām valstīm.
Tātad - nav jābaidās saukt lietas īstajos vārdos. Šobrīd ir tā dīvaini, no vienas puses, daļa sabiedrības pavelkas uz kaut kādām baumām par Maskavas «roku», bet, no otras puses, politiķi izliekas, ka ar Krieviju var veidot «konstruktīvu dialogu». Manā skatījumā Krievija ir tāds ārpolitiskais «pacients», attiecībās ar kuru jo mazāk mītu un baumu, jo labāk. Tracis jāceļ par gadījumiem, kad Latvijai izgriež rokas Krievijas bizness vai Krievijas mudinātās trešās valstis. Un tas, atkārtoju, var notikt bez «piektās kolonnas» līdzdalības.