Viņa rūpējas par četrkājainajiem bārenīšiem. Vislielāko gandarījumu Zandai un visai Ulubeles komandai dod dienas, kad cilvēki noskata un aizved mājās kādu no patversmes iemītniekiem. Par laimi, tādu veiksmes stāstu ir aizvien vairāk.
Izraudāties mežā
Zanda ir komunikabls un sirsnīgs cilvēks, taču par savu lietu viņa prot pastāvēt, nepiekāpsies, nesamierināsies ar gļēvumu un nodevību. Viņai ir savs viedoklis par lietām, lielas darba spējas, aizrautība un entuziasms. Šķiet, pa šiem gadiem Zanda varēja uzaudzināt biezāku ādu, iemācīties pasargāt sirdi un nervus, bet nē! Darbā jāvaldās, bet, mājup braucot, viņa neskaitāmas reizes iebraukusi meža celiņā un devusi vaļu asarām, nespējot piedot cilvēku nežēlību. Viņa tā arī nav spējusi izveidot sienu starp sevi un pamesto dzīvnieku sāpēm un viņu reizēm dramatiskajiem likteņstāstiem. Zanda nepļāpā par dzīvnieku mīlestību, bet rīkojas.
Ģimenes uzticīgā mīlule un acuraugs vācu aitu sune Lote pirms trim gadiem atrasta Mežaparkā, netālu no Dziesmu svētku alejas. Lote bija piesieta pie koka īsā striķītī, vairs tikai 14 kg smaga, izbadējusies un izslāpusi, pāri mugurai viņai bija plata asiņaina pīcka. Tagad Lote ir labdarības suns, Zanda ar viņu brauc pa skolām un bērnudārziem un abas māca cilvēkbērniem mīlēt un saprast dzīvnieku pasauli.
Savukārt Savuku, kuram tagad četri gadi, mājās atveda vīrs Jānis. Viņš bija aculiecinieks, kā uz Siguldas šosejas no priekšā braucošās mašīnas izmeta melnu kucēnu. Zanda ironizē: «Saimnieki laikam domāja, ka iegādājušies Austrumeiropas vācu aitu suni, bet kucēnam astīte sāka tīties gredzenā uz muguras. Jauktenītis viņiem nebija vajadzīgs!»
Katrs savā ceļā atnāca arī abi kaķi - Teodors un Tince. Radziņu ģimene - Zanda, vīrs Jānis, viņu desmit gadus vecā meita Gerda un četri ģimenes mīluļi dzīvo Vangažos, vairākstāvu mājā, un par šaurību nesūdzas. Ābols no ābeles tālu nekrīt - ja Gerdai vajadzēs izvēlēties brīvā laika pavadīšanas veidu, viņa noteikti dosies uz Ulubeli. Gerdas mīļākie dzīvnieki ir kaķi, un viņa jau var sniegt Zandai palīdzību un padomu minču kopšanā.
Zirneklītis uz laimi
Zandai ir stingra pārliecība, ka saknes cilvēka raksturam meklējamas bērnībā: «Vangažos, netālu no ezera, saulē bija izlīdis zalktis. Jauna sieviete grāba aiz rokas savu aptuveni piecus gadus veco bērnu, kliegdama, it kā būtu odžu midzenī iekāpusi. Mazais tā arī nesaprata, kāpēc viņu rauj projām un neļauj apskatīt skaisto radību. Bērni no zirnekļiem, vardēm, pelēm, vabolēm sāk baidīties tad, kad vecāki, ik reizi kādu no tiem redzot, izrāda neadekvātu uzvedību. Man tas drusku gāja secen, jo ar dzīvo dabu iepazīstināja vecpaps. Ja aiztiksi biti vai lapseni - kodīs. Ja gribi, izmēģini. Un es izmēģināju. Krupji, ja tos ņemsi rokās, tevi apčurās. Un mani apčurāja. Griez ceļu odzei, jo var sanākt, ka gulēsi Smiltenes kapličā. Un es griezu - klusi aizejot, nevis «maunot» tā, ka viss pagasts dreb. Joprojām neesmu saņēmusi nevienu pieauguša cilvēka cienīgu atbildi uz jautājumu, kāpēc jābaidās no zirnekļiem? Latvijā taču indes zirnekļu nav. Vecmamma teica, ka zirneklītis mājā laimi auž, nenogalini savu laimi - un es vienmēr ļauju zirneklītim rāpot.»
Savu sirsnīgo un labo cilvēku gaidot, pašlaik Ulubelē mīt ap diviem simtiem suņu un septiņdesmit kaķu. Darba pietiek gan patversmē strādājošajiem, gan daudzajiem brīvprātīgajiem. Ulubelē visi ir vienlīdzīgi, un, kā kārtīgā lauku saimniecībā, katrs bez kurnēšanas dara visu, kas tobrīd nepieciešamas - ved pastaigā suņus, baro dzīvniekus, tīra būdas, kopj apkārtni, brīvdienās dodas uz izstādēm, kur stāsta par patversmi un tās iemītniekiem. Zanda priecājas: «Nesen Ēdolē bija Emīla gadatirgus, protams, paņēmām līdzi Emīlu, kas patversmē mita jau trīs gadus, un cilvēki gluži vai rindā pēc viņa stāvēja! Tagad Emīls ir labās mājās. Tikko Inčukalnā bija Zirgu dienas, tur arī aizrunāja divus kucēnus. Mūsu mīluļi dzīvo visos Latvijas novados, daudzi aizbraukuši uz Skandināvijas valstīm un Angliju. Ārzemnieki pret dzīvniekiem izturas kā pret bērniem - priekšroku dod sunim vai kaķim ar īpašām vajadzībām, lai nelaimīgajam dzīvi padarītu skaistāku, labāku. Taču arī mūsu rūpju bērns Fuksis ar paralizētām pakaļkājām pirms vairākiem gadiem nokļuva jauku, suņuku mīlošu pensionāru ģimenē, viņam uztaisīti skaisti ratiņi, un dzīvespriecīgais Fuksis var pat doties uz mežu un jūras malu. Veiksmes stāsti atsver sāpes, pārdzīvojumus.»
Nekad nesaki nekad
Vai darbam žurnālistikā pateiktas ardievas? Zanda saka - nekad nesaki nekad! Viņas daudzās patversmes iemītnieku fotogrāfijas un katra dzīvnieka emocionālais likteņstāsts piesaistījis daudzu cilvēku uzmanību, gan radot vēlēšanos vienkārši ierasties Ulubelē un palīdzēt, gan paņemt konkrētu suni vai kaķi: «Ir tāds iekšējs gandarījums, ka esi kādu iekustinājis darbībai. Rakstniece un režisore Dace Priede šobrīd raksta grāmatu «Mums viena asins - tev un man». Tie būs stāsti ar labām un ne tik labām beigām par suņiem un kaķiem, kuri dzīvojuši un dzīvo starp mums. Lielu daļu prototipu Dace nolūkojusi manās Līčos tapušajās fotogrāfijās.»
Zandai ir arī citas reālas ieceres: «Man gribas darīt to, ko daru šobrīd, un varbūt klusi un lēnām realizēsies kāds no iedomātiem sapņiem. Gribu mierīgā, pašas veidotā harmoniskā vidē uzrakstīt kaut ko biezāku. Sapnis ir mierpilnā vidē izveidot pavisam veco suņu pansiju, lai viņiem nebūtu stress Līčos starp lielo, skaļo suņu pulku. Varētu labāk palīdzēt izvārgušiem kucēniem un viņu mammām - izaugt un atkopties līdz brīdim, kad visus var vakcinēt un piedāvāt adopcijai.»