Verdzene un maestro
N. Kampušai bija desmit gadu, kad 1998. gada 2. marta rītā viņu nolaupīja tobrīd 36 gadus vecais Volfgangs Priklopils, no kura spīlēm viņai laimējās izbēgt tikai 2006. gada augustā, kad meitene jau bija sasniegusi pilngadību. Dažas stundas pēc meitenes aizbēgšanas V. Priklopils izdarīja pašnāvību, metoties zem vilciena.
Grāmatā 3096 dienas N. Kampuša stāsta, ka viņa nolaupīta brīdī, kad devusies uz skolu. V. Priklopils viņu sagrābis aiz vidukļa un iegrūdis sava busiņa aizmugurē. «Vai es kliedzu? Diez vai. Tajā pašā laikā man iekšā viss bija kā viens liels kliedziens. Tas centās izlauzties, bet iestrēga kaut kur dziļi rīklē,» raksta N. Kampuša.
Pēc nolaupīšanas V. Priklopils mazo meiteni iesprostojis bunkurā, kas bija izveidots zem viņa garāžas. Nataša atceras, ka sākumā vīrietis pret viņu izturējies jauki, bet ar laiku kļuvis valdonīgs un sācis pacelt roku.
Kad viņa kļuva 14 gadu veca, nolaupītājs aizvien biežāk ļāvis pusaudzei atrasties virszemē un veikt dažādus mājas darbus. Viņš meiteni dēvēja par savu verdzeni, bet viņai V. Priklopils bija jāuzrunā par kungu vai maestro. «Darba» laikā viņas vienīgais apģērbs bijušas apakšbikses, bet, strādājot dārzā, viņai bieži vien vajadzējis iztikt arī bez tām. Nataša uzskata, ka V. Priklopils izmantojis šādu taktiku, lai viņai neienāktu prātā mukt.
Bez seksa
V. Priklopils vēlējies, lai gūstekne naktīs gulētu viņam blakus, tādēļ ar plastikāta aproci sasaitējis abu rokas. Nataša apgalvo, ka ne reizi vīrietis nav vēlējies seksu ar viņu. «Viņš vienkārši vēlējās kādu, ko apskaut,» domā sieviete.
Kad Nataša bijusi 15 gadu veca, «saimnieks» viņu sācis iekaustīt aizvien biežāk, spēcīgākos sitienus veltot meitenes galvai. Viņa pat izveidojusi pierakstus, kuros atzīmējusi saņemto sitienu skaitu. Dažreiz to daudzums nedēļā pārsniedzis divus simtus.
Nespējot izturēt ikdienišķos pazemojumus, meitene vairākkārt mēģinājusi izdarīt pašnāvību. Viņa sevi žņaugusi ar apģērbu, skrāpējusi plaukstu locītavas ar šujamadatu un pat aizdedzinājusi savu bunkuru, tomēr «vēlme dzīvot vienmēr ņēmusi priekšroku».