Kā norāda Latvijas Kūdras ražotāju asociācijas zinātniskā direktore Dr. geol. Ilze Ozola, atlikušajā daļā atradņu, kas, pēc I. Ozolas teiktā, ir gana lielas platības, nenotiek nekas - tās netiek ne aizsargātas, ne saimnieciski izmantotas. «Kūdras ieguves platības samazinās, jo vietās, kurās kūdra iegūta jau 50 gadu, tās tikpat kā nav palicis. Jaunas platības tiek iznomātas ļoti maz, un tas rada bažas par nozares tālāko izdzīvošanu. Ja pat neliela daļa no neizmantotajām teritorijām tiktu atdota kūdras ieguvei, nozare varētu pastāvēt vēl vairākus gadu desmitus,» uzskata I. Ozola.
Taujāta, kas ir galvenie faktori, kas bremzē nozares attīstību, Latvijas Kūdras ražotāju asociācijas zinātniskā direktore norāda uz «maksimālās piesardzības principu». «Jebkurā kūdras atradnē, pirms tajā sāk kūdras ieguvi, tiek veikts ietekmes uz vidi novērtējums (IVN). Ņemot vērā, ka augstie purvi un pat degradēti augstie purvi ir Eiropas Savienībā aizsargājami biotopi, ir ļoti grūti iegūt pozitīvu IVN lēmumu. Latvijas klimatiskie apstākļi un viegli viļņotais reljefs veicina pārpurvošanos. Atbildīgo institūciju dokumentos tiek minēts, ka Latvijā būtu jāmeliorē 90% no teritorijas. Pat mums šķietami nevērtīgos purvos, piemēram, degradētajos un susinātajos, aug Eiropā un arī Latvijā aizsargājami augi. Arī putniem gan dabiski purvi, gan kūdras ieguves vietas, kurās notiek intensīva darbība, ir iemīļota mājvieta. Lai izvairītos no ES pārmetumiem, bieži tiek ievērots maksimālās piesardzības princips - kūdras ieguvi neļaut. To var arī saprast - mēs patiešām nezinām, cik un kādi biotopi Latvijā ir izplatīti,» viedokli pauž I. Ozola.
Kā problēmu varētu risināt? «Ar biotopu kartēšanu. Kartēšana ieviestu skaidrību - mēs zinātu, cik daudz Latvijā ir dabisku purvu, cik - degradētu purvu, kurus aizsargāt un kurus atdot ieguvei. Igaunijā jau pirms diviem gadiem pabeidza purvu kartēšanu, un tur abām pusēm - dabas aizstāvjiem un kūdras ieguvējiem - tuvākajā laikā būs skaidri spēles noteikumi. Pēc kartēšanas, sadarbojoties abām pusēm, top saraksts ar purviem, kuri tiks atdoti kūdras ieguvei. Tas nozarei ļauj plānot savu nākotni - investēt šeit vai tomēr citā valstī. Šobrīd kūdras ieguvēji Latvijā jūtas nedroši par savu nākotni un ļoti gaida kartēšanas rezultātus. Bez jaunām teritorijām nozare nevar ne izdzīvot, ne attīstīties,» uzsver asociācijas pārstāve.
Turklāt gandrīz jebkurā atradnē ir kūdra, kuru var izmantot substrātiem, un tāda, kuru var izmantot kurināšanai. «Šobrīd atradni nevar izstādāt līdz galam, jo pēc tā dēvētās tumšās kūdras Latvijā nav pieprasījuma. Pat nepalielinot ieguves platības, varam iegūt aptuveni 700 000 tonnu kurināmās kūdras gadā. Tagad iegūstam aptuveni 30 000 tonnu kurināmās kūdras gadā, kuru eksportējam. Latvijas Kūdras ražotāju asociācija ir daudz darījusi, lai atgādinātu gan politiķiem, gan ministriem, ka mums ir vēl viens resurss, kas varētu veicināt enerģētisko neatkarību. Tam ir arī rezultāti - kūdra iekļauta gan Enerģētikas stratēģijā 2030, gan Enerģētikas pamatnostādnēs 2014.-2020. gadam. Strādājam arī, lai sakārtotu normatīvos aktus, kas kavē izmantot kūdru enerģētikā. Jācer, ka kūdra drīzumā atgriezīsies Latvijas enerģētikā, jo tas ne tikai palielinātu enerģētisko neatkarību, bet arī radītu jaunas darbvietas, ļautu izstrādāt līdz galam kūdras atradni un pēc tam to rekultivēt,» norāda I. Ozola.