Pirmais cēliens ir apzināti kariķēts, tas ātri saprotams, - vīrs, kurš, skaidri redzams, patiešām cauras dienas pavada dīvānā vien, viņa pinkainais kalps ik pa brīdim izlien no aizkrāsnes, zirneklīgi rokas virpinādams un šķībzobu muti virinādams. Tad vēl kāds draugs uzdzīvotājs ar dīvainu gaitu un dakteris ar vēl dīvaināku. Tie ik pa brīdim gaumīgi «atslēdzas», tad atkal ieslēdzas, ir jautri. Mans blakussēdētājs ir stabili iekustināts smieklu virzienā, pinkainis kalps uz skatuves runā tik savādi, viņš ir tik netīrs un salīcis, un tik milzīgi vientiesīgs.
Vispirms tie ir tikai daži, reti smējieni, kas iejūk kopējos skatītāju smieklos, tie atbilst vientieša kalpa muļķīgajiem gājieniem vai viņa saimnieka nespējīguma bezgalīgumam, vai kāda cita šīs dīvaiņu kompānijas izdarībām.
Otrais cēliens uzsvērti neturpina šo jautrās saspēles līniju, tas sākas ar monologu, kurā izrādes galvenā varoņa - savādā guļavas - draugs stāsta par savu bērnību, te nekādu joku. Taču tiklīdz uz skatuves parādās netīrais, pinkainis kalps, mans blakussēdētājs acumirklī atdzīvojas kā adatas dūrienu saņēmis. Šķiet, viņš pat mēģina iekustināt savus apkārtējos, iedrošinoši smejoties un rādot ar īkšķi uz skatuves pusi. Lai arī tagad kalpa izdarības ir apzināti pieklusinātas, ar dažiem skatītājiem notiek tieši pretējais - tie aizvien vētraināk reaģē uz katru sīkumu, sak: «Aiziet, aiziet, tu taču to vari…»
Mans blakussēdētājs ir viens no aktīviem «uzmundrinātājiem», nojaušams, ka viņam patīk vārds «fraiers» - tā viņš klusā balsī vairākkārt nodēvē izrādes galvenā varoņa kalpu.
Protams, ir brīdis, kad komiskais apmet kūleni. To nevar nejust nedz trešajā rindā, nedz balkonā. Jā, ne jau no visiem zālē būtu gaidāma precīza kūleņošana līdz ar norisēm uz skatuves. Un tomēr. Ir brīdis, kad smiekli ir tiktāl nevietā, ka tie kļūst vienkārši ļauni. Jo tie nav muļķīša smiekli, tā nav nekāda vientieša nelaime, bet gan apzināti smiekli, ko, piemēram, mans blakussēdētājs pavada ar vertikāli pavērstas plaukstas likšanu pie pieres, sak: «Nu, cirvis.»
Un pat tobrīd, kad pinkaiņa kalpa Zahara Viļa Daudziņa aklās acis patiešām meklē glābiņu zālē, nevis uz skatuves (jo viņa glābiņš tajā - skatuves pasaulē - ir miris), vairākkārt izmokot ko līdzīgi savam vārdam «ahaaar», vārdu, kas garos mierīgas dzīves gados skanēja no Oblomova mutes un glāba viņu, dzīvei tur ārpusē tik nepiemēroto sulaini, pat tad es dzirdu klusinātu spurdzienu sev blakus. Un iedomājos, ka arī «nebūt» dažkārt ir labi saprotama izvēle iepretim šīs pasaules skaidrajam «būt».