jūnijam), tieku «norīkots» uz Nacionālo mākslas muzeju, kur redzama šīs izstādes sakne - Rīgas XX gadsimta sākuma mākslinieku Bernharda Kristiāna Karla Borherta un Evas Margarētes Borhertes-Šveinfurtes ekspozīcija Borherti: starp realitāti un fantāziju pasauli, kas tur apskatāma līdz 8. augustam.
Priekšstats nebūtu pilnīgs
Bernharda Borherta talants vispilnīgāk atraisījies kompozīcijās par mitoloģijas, pasaku un vēstures tēmām, savukārt viņa dzīvesbiedre Eva Margarēte visspilgtāk sevi apliecinājusi portreta žanrā. Lai arī Bernhards Borherts ir pazīstamāks un viņa darbi saglabājušies lielākā skaitā, daži viņa dzīvesbiedri uzskatīja par talantīgāku. «Pēdējos gados ir diezgan liela interese par jūgendstila un simbolisma mākslu Rīgā, un, ja mēs nezinām Borherta darbus, priekšstats nav pilnīgs,» stāsta izstādes kuratore Edvarda Šmite. «Borherts pirms Pirmā pasaules kara skaitījās izcilākais pasteļglezniecībā Rīgā un varbūt visā Baltijā un līdzās ar Rozentālu veidoja ļoti interesantu tandēmu tēmās, kas saistītas ar pasaku un mitoloģijas tēliem. Reizēm liekas, ka viņi uz sacensību gājuši.»
Pastāvēt vīriešu pasaulē
Ir gan piedodams, ka par Borhertiem liela daļa latviešu nebūs dzirdējuši, jo zināšanas par vācbaltiešiem bijušas pakļautas cenzūrai. «Pēc Pirmā pasaules kara ar baltvācu mākslu gāja grūti, jo pirmās republikas laikā akcenti tika likti uz latviešu mākslu. Padomju laikā viss, kas saistīts ar Vāciju un Rietumiem, bija pilnīgs un galīgs fui,» paskaidro kuratore.
Laikā, kad Borherts ar Rozentālu satikās Pēterburgas Mākslas akadēmijā, dalījums pēc nacionālās piederības vismaz viņiem nebija aktuāls, lai arī pat abu glezniecībā ir elementi, kas iezīmē viņu atšķirīgo izcelsmi, piemēram, Borhertam - krustneši. Kad Rozentāls 1901. gadā apmetās Rīgā, Borherts viņam kļuva par ļoti tuvu draugu. 1903. gada sākumā Rozentāls apprecējās ar somu dziedātāju Elliju Forseli, un viņu pirmais dzīvoklis bija Borherta darbnīcā.
«Daudziem simbolismā strādājošajiem māksliniekiem piemīt gadsimtu mijai raksturīgās noskaņas - apokaliptiskas nojautas,» stāsta E. Šmite. «Turpretim Borhertā nav nekāda izmisuma. Viņš savus faunus, nimfas un velniņus rada ar ļoti labu humora izjūtu. Varbūt es kļūdos, bet man šķiet, ka Rīga gadsimtu mijā vēl arvien atradās uz ekonomiskās un kultūras attīstības viļņa - galu galā milzīga ostas pilsēta ar rūpniecību. Varbūt tas bija pēdējais brīdis, kad rīdzinieki domāja ne tik daudz par to, kurš kuram uzkundzēsies, bet kā visiem kopā sadzīvot.»
Borherta un Šveinfurtes laulības dzīve Rīgā ir unikāls gadījums, jo pirmo reizi precēta māksliniece nekļūst tikai par ģimenes bērniņu portretu zīmētāju, bet pastāv par savu mākslinieces karjeru, norāda E. Šmite. Kad Borherts bildinājis 17 gadu jaunāko Šveinfurti, viņš solījis viņai pašai savu mākslinieces darbnīcu. «Var saprast, ka tas bija viens no izšķirošiem argumentiem, jo viņa bija skaidri nolēmusi palikt mākslā. Šveinfurte vadīja portretu klasi Rīgas pilsētas mākslas skolā. Viņa spēja pastāvēt vīriešu sabiedrībā un audzināt divus bērnus,» stāsta kuratore.
Pazudis bez vēsts
Pirmais pasaules karš pārrauj Borherta un Šveinfurtes dzīvi Rīgā, un viņi pārceļas uz Pomerāniju Vācijā. Gados jaunākā Šveinfurte spēj iekārtoties jaunajā situācijā un pelnīt ar savu portretu mākslu. 1926. gadā viņa uzglezno sava sirmā vīra portretu, kas apskatāms izstādē līdzās vismaz 20 gadu agrāk Rozentāla iemūžinātajam pašpārliecinātā melnmatainā Borherta portretam, kurā viņš redzams, jauneklīgi atgāzies, ar gailējošu cigareti mutē. «Viņš, protams, ir gados vecāks, bet, skatoties uz abiem portretiem, man gribas teikt, ka aizbraukšana no Rīgas ir uzlikusi viņam papildu slogu,» uzskata E. Šmite. «Rīgā viņš bija pazīstams mākslinieks, bet tur viņš nav pilnīgi nekas.» Pēc Otrā pasaules kara Pomerānija tiek Polijai, un ģimene atkal dodas bēgļu gaitās. Taču vecajam Borhertam jau ir pāri astoņdesmit, un viņš pasaka, ka ir noguris un paliks. Neviens par viņu vairāk neko nezina. Šveinfurte turpretim pārdzīvo arī šos laikus un ar ģimeni pārceļas uz Federatīvo Vāciju, kur turpina strādāt portretu glezniecībā un dažus gadus pirms nāves iemūžina sevi vitālā pašportretā, kas apskatāms Borhertu dzimtas izstādē.