Tiktāl par abiem vecā kontinenta smagsvariem, no kuriem derētu pamācīties arī trim Baltijas valstīm. Arī mūsu aizsardzības resorā, kas šogad pārdzīvojis 50% lielu finansiālo samazinājumu, derētu nopietni izvērtēt iespējamo sadarbības padziļināšanu ar lietuviešiem un igauņiem. Protams, visu triju valstu bruņoto spēku sadarbībā ir daudz labu piemēru, taču ir virkne vēl neatrisinātu jautājumu. Pats galvenais no tiem - vai nav nepiedodama un nevērīga izšķērdība trim nelielām valstīm atteikties no vienota militārā bruņojuma pasūtījuma veidošanas? Protams, ir.
Jāatzīst, ka nopietni ar šo jautājumu līdz šim neviens īsti nav nodarbojies. Trekno gadu lepnums, pilnīgi dabiski, to jau nekādi nav varējis stimulēt. Varbūt tieši tāpēc tagad pienācis īstais brīdis, turklāt arī lietuviešu ekonomika turpina buksēt. Un pagalam nav izslēgts, ka igauņi, kas nesen iegādājās jaunu bruņumašīnu partiju par 19,2 miljoniem eiro, neiebilstu pret iespēju turpmāk bruņojumu pirkt lētāk.
Tas būtu iespējams tajā gadījumā, ja darījumam pievienotos arī latvieši un lietuvieši. Kā zināms, pērkot kopā, mazāki izdevumi nepieciešami arī bruņojuma uzturēšanai.
Kopīgām iegādēm, dažādu Latvijai, Igaunijai un Lietuvai piederošo infrastruktūras objektu plašākai savstarpējai izmantošanai, militāro vienību vēl ciešākai kooperācijai vajadzētu kļūt par nākotnes sadarbības modeli. Arī trijās Baltijas valstīs, tāpat kā Lielbritānijā un Francijā, kur, pēc N. Sarkozī teiktā, «pulksteņi sit vienu stundu vienā laikā».