Nokļūšana līdz vēstniecībai man prasīja tieši divas stundas - pusstunda kājām līdz tuvākajai metrostacijai, divas pārsēšanās un pusstunda kājām līdz vēstniecībai, kas atrodas Pekinas glaunākajā rajonā - visapkārt viesnīcas, restorāni, parki un vēstniecības no visas pasaules. Latvijas vēstniecības darbinieki laipni izskaidroja vēlēšanu procesu, pārbaudīja pasi, iespieda zīmogu un pavadīja uz telpu, kurā izdarīju savu izvēli. Parasti Latvijā balsojot, mana telpa ir 1 x 1 metrs ar aizkariņu priekšā un samestiem neizlietotajiem vēlēšanu biļeteniem uz galdiņa. Šoreiz tiku apsēdināta baltā ādas dīvānā aiz matētām stikla durvīm, kur uz kafijas galdiņa man priekšā bija vēstniecības pildspalva, ar kuru tad arī izdarīju atzīmes vēlēšanu biļetenā. Par ko balsoju, lai paliek uz manas sirdsapziņas, galvenais, ka, atrodoties ārzemēs, pēkšņi gribas būt īstam savas valsts patriotam un darīt visu, lai to paceltu saulītē.
Kad biju savu aploksni iemetusi vēlēšanu urnā, arī pārējie latvieši, gan iepriekš satiktie, gan nupat ieraudzītie, ieradās balsot. Katram tika izrādīta tāda pati cieņa, un, kad arī vēstniece nonāca pie mums lejā, sajutāmies kā īsta latviešu kopiena Pekinā. Pāris kopbilžu, un ar gandarījumu par paveikto devāmies satikt tos, kuri bija sarakstā pirms mums, lai kopīgi ieturētu vakariņas īstā latviešu gaisotnē.
Satiktie cilvēki Pekinā katrs ir ar savu stāstu, kāpēc viņi ir te. Piemēram, Kārlis studē doktorantūrā, Anna strādā bērnudārzā, Māra studē ķīniešu medicīnu, Rihards ir apmaiņas braucienā no Londonas, Ričards te studē jau vairāk nekā trīs gadus, es pasniedzu latviešu valodu. Vislielākais pārsteigums man bija apziņa, cik tomēr Latvija ir maziņa. Kad pavērās vēstniecības durvis un nobalsot ienāca puisis ar meiteni, uzreiz atpazinu savu skolas laiku kolēģi un draugu Andri, ar kuru nebijām tikušies vismaz pēdējos piecus gadus! Un nu satiekamies Pekinā! Acīmredzot ir jāapbrauc puse pasaules, lai uzzinātu, kā iet bērnības draugiem.
No dažādām Pekinas pusēm esam sanākuši visi kopā, lai apzinātos, cik maza ir Latvija, jo iepriekš nekad neredzētie cilvēki, izrādās, ir draugu draugi un katram ar katru ir kāds kopīgs paziņa Latvijā. Likās, ka nevis atzīmējām vēlēšanu notikumu, bet svinējām sevi, savu būšanu te un apziņu, ka svešā zemē satiktais latvietis ir tikpat mīļš un dārgs kā draugs, ko atstāji mājās. Vai Latvija mums visiem ir mājas? Jā, arī tiem, kuri te jau ir vairākus gadus. Tikai latvietis sapratīs, ko nozīmē Dziesmu un deju svētki, kāpēc Latgale ir zilo ezeru zeme vai ko nozīmē Ziemassvētki latviskā garā. Un nav jau tālu 18. novembris, lai mēs visi atkal sanāktu kopā un sajustos lepni par to, no kurienes esam nākuši un kuru vietu mēs saucam par mājām.