Trīs sievietes dara katra savu darbu lielajā mājā, bet mazā Kate visu liek aiz auss, mācās, vērojot un ar mazajām rociņām piepalīdzot. Sievietes loma dzimtā vienmēr bijusi nozīmīga, bet viņas nenoliedz arī savu vīriešu veikumu.
No paipalām līdz zirgam
Kad ierodamies Jaunsaimniekos, ir pats dienas vidus, uz soliem saulē sānus silda resnuči ķirbji, dārzā ap kokiem sakrituši vēl nenolasītie āboli un bumbieri, puķes zied kā trakas. No mājas pretī iztek laipns mīlenis - trīs gadus vecais Bernes ganu suns Zambo, nāk arī Zaiga Briede.
Staltā vitrupiete Jaunsaimniekos ieprecējās pirms trīsdesmit trijiem gadiem: «No smalkas šuvējas pārkvalificējos par lopkopēju.» Vīramāte Elza Briede sākumā bijusi stingra un prasīga. «Elza nekad neteica - es tev palīdzēšu, teica - nav izdarīts. Ja es ietu kā sunītis saitītē, viss būtu labi, bet - cik tad saimnieču var būt vienā virtuvē? Taču es iegalvoju sev - neviens man nav licis pretī runāt, pagriežu muguru, un manis nav. Un ne jau bez vīramātes palīdzības izauga mani bērni Zanda (33) un Artis (31), nu arī Zandas Katei jau astoņi gadi. Būšot gleznotāja, dikti patīk zīmēt. Mans vīrs Agris ir pašnodarbinātais, atbildīgs par tehnikas lietām, dēls Artis, kas Rīgā pabeidza Amatniecības skolu par koka lietām, un znots Oskars dara savus darbus, es pa māju un ar lopiņiem,» stāsta Zaiga.
Aiz vārdiem «māja un lopiņi» slēpjas darbs bez brīvdienām. Ne nu gluži tā - kad Zaigai bija apaļa jubileja, mīļie aizsūtīja uz Īriju atpūsties: «Skaists pārsteigums. Biju arī nogurusi. Belfāsta klusa pilsētiņa, man tur draudzene, smaidīgi, laipni cilvēki, labi atpūtos, bet pagāja trīs dienas, un jau mājās gribu.»
Kaut neaizvietojamu cilvēku neesot, lielā saimniecībā katrām rokām savs darbs. Zaiga saka: «Mums te ir viss - no paipalām līdz zirgam.» Vēlāk atbraukusī meita Zanda papildinās - Jaunsaimniekos nav tikai kazu, aitu un zosu. Zaiga turpina: «Kūtiņā mīt deviņas govis: Bonija - jo piedzima, ka pat nepamanīju, vienu govi nopirku, tā ir Valūta, cita - Caca. Te bullītis - Piektdienis, jo piedzima piektdienā, 13. datumā. Vecos laikos govīm likām meiteņu vārdus - kurā datumā kurai vārds, tas tika arī govij. Tagad Kate sāk likt vārdiņus, un mums ir Šerija, Grācija. Mīļš zirgs Londa - to nopirkām, kad Zandai bija problēmas ar veselību, Londa izārstēja un palika te. Cūciņas turu tikai pa ziemu, jo vasarā mīlu staigāt pa mežu, bail cūku mēri pārnest mājās. Esmu mežstrādnieka meita, apguvusi Oltūžu mežus, kas uz Salacgrīvas pusi. Tukšā nekad mājās neesmu nākusi.»
Briežiem pieder 13 hektāru zemes un vēl pāris hektāru meža. Tīrumā izaug viss saimniecībai nepieciešamais, un rūpi par dārza darbiem tur Zaiga. Palīdz arī pārējie, cik katram laiks. «Kartupeļu šķirnes gribas tādas, lai uz mēles paliek pēcgarša, - man ir 'Augusta', 'Romance', ko Valmierā šķirnes sēklu stacijā nopirku, ir skaistas zemenes - 'Elsanta', 'Eldorado', 'Polka'. Rāmavā izstādē nopirku 'Amarantu' un 'Ambroziju' - nu mums būs poļu zemenes, jo stādi no Polijas,» stāsta Zaiga un cienā ar rudens avenēm - tvirtām un smaržīgām. Arī tās izaugušas dārzā.
Pasaule mani mīl
Dzimtas firmas ēdiens ir pildītās pankūkas. «Tā pankūku mode man no Vitrupes līdzi atnākusi. Tēvs bija mednieks, pankūkas gatavojām no medījuma. Vīratēvs teica - iekšas neēdot. Apēda, tad Elza pateica, ko ēdis, un viņš apvainojās. Jaunsaimniekos liels katls un gaļa vajadzīga, jo daudz ēdāju. Ziemai viss sagatavots - dārzeņi, zaptes, sālījumi. Gaļu arī mākam konservos iedabūt,» saka Zaiga.
Jaunsaimniekos pietiek pašiem un arī citiem tiek: «Ko kāds paprasa, tas mums ir. Pienu nenododam - tādi maziņi kā mēs pasaulei nav vajadzīgi. Te viss tikai priekš sevis, bet nāk arī vasarnieki - jau kura paaudze uz mūsu ekoloģiskā pieniņa, sviesta, biezpiena un olām izauguši. Rīgas radiem katru nedēļu kaut ko aizvedam. Apkārtējie bērni nāk lopiņus skatīties, kaimiņu meitene Ieviņa saka: «Es būšu saimniece kā Briežos.» Pilsētniekiem, kam nav savas zemītes, esam pa dobītei tīrumā piešķīruši - nāk, sēj, audzē, konsultējas, ir priecīgi. Mani sauc par Zaigiņu, pasaule mani mīl.»
Tagad, no darba pārnākusi, pie plīts bieži stājas Zanda. Viņa ir agronome Liepupes muižā, kur kopj rozes. Vecmātei Elzai dārzā zied dālijas, Zandas puķu dobe ir īsts mākslas darbs, bet Katei izaugusi sava stalta saulespuķe. Meitene vedina pie vistiņām, abas ar vecmāti Elzu tur rūpi par čiepatiņām. Elza teic: «Mums ar Kati savas sirdsdraudzenes - Pūcīte, Mīlulītis, Pērkons un kas tik vēl ne. Vārdiņus dod Kate. Kā atnāk no skolas, tā šķūnītī - vistiņas pie viņas kā bērniņi tek. Es jau labprāt pabarotu arī pārējos lopiņus, bet Zaiga neļauj, jo tad nevarot zināt, kas katram ticis.»
Paldies Visvarenajam
Paciemojos arī pie Elzas Briedes viņas «apartamentos». Kundzei jau deviņdesmit, bet seja skaista, tikai kaulus gadi nav žēlojuši. Elza stāsta: «Es 1950. gadā Jaunsaimniekos ieprecējos no kaimiņiem. Mēs ģimenē bijām desmit bērni, deviņas meitas un dēls. Tagad esam vairs tikai trīs māsas palikušas. Trīsdesmit gadus strādāju kolhozā Nākotne par cūkkopi. Izaudzināju divus dēlus un meitu. Man nav par ko žēloties - ja no rīta piecelies un nekas nesāp, varu paiet, ko vairāk gribēt? Dzīvoju, ārstus nezinot, tikai pirms diviem gadiem acis palika tumšas, tās izoperēja, tagad bez brilles visu varu darīt. Vienu laiku dikti sāpēja kāja, liku visādas lapas apkārt, nepalīdzēja, tad atcerējos, kā dziednieces ārstē rozi - paņēmu zilu burtnīcas vāku, ar krītu uzvilku lietuvēna piecstaru krustu un pieliku pie kājas. Tā vairākus vakarus, un pārgāja. Kā pavasaris, tā es pie zemēm. Grūti iet, bet, kad kaplītis rokā, tad tik uz priekšu! Man dīķmalā savs dārziņš, nemaisos citiem pa kājām. Tur man zemenes, ķirbji aug - būs laba putriņa, dīķī zied ūdensrozes. Man svarīgi, lai mani kāds gaida, lai esmu vajadzīga. Vakaros saku paldies Visvarenajam par to, ka es savējo vidū, ka varu kustēt un neesmu muļķa prātā.»
Vecmāte izrāda kārstuves un «veco klemberi» - vērpjamo ratiņu: «Agrāk taisīju lupatdeķīšus, tagad adu no suņu vilnas. Mums suņi vienmēr bijuši aitu vietā. Jakas, zeķes, vestes, šalles - savējie visi apadīti. Pāri palikušās dzijas lēkšķītes iešuju maisiņā un ap roku vai zem dibena - labākā zāle! Suņu spalvu man ved arī no citurienes, tagad jau vairs neprot un negrib kārst un vērpt. Tikko pēc Zandas ieteikuma suņu vilnai sāku piešķetināt klāt linu šķiedru. Interesanti sanāk. Zanda grib to dziju tamborēšanai.»
Ejam dārzā fotografēties kopbildei - četras paaudzes - vesela mūžība sirsnīgi kopā. Un Zambo arī tūdaļ klāt. Zaiga smej: «Viņam vienmēr vajag blakus, cilvēka dzīvi grib izdzīvot.» Zanda priecājas: «Mums daudz draugu, liela radu saime, te visu laiku nemitīga kustība. Ir labi, kad visi kopā.»