Nu labi, no attēla nevaram uzzināt, kādu radiostaciju cilvēks klausās. To paskaidro pievienotie komentāri, tomēr šo attēlu uztvēru kā ilustrāciju kādām ļoti dārgām «atmiņām» no Latvijas fotogrāfijas vēstures, proti, stāstiem par to, kā Kārlis Lakše - 90. gados atklātais jūtīgais dokumentālists no Kokneses - kādas pāris dekādes iepriekš pa vēl nebloķēto radio klausījies pārraides no La Scala operteātra. Lakše kā jau ekscentrisks mākslinieks gulējis uz grīdas, malkas pagali pagalvī palicis. Lazdiņš, kā redzam, godīgi sēdējis pie galda. Uz galda - maza nepušķota eglīte. Nezinu, cik pušķotas vai nepušķotas bija eglītes pēckara mājokļos, bet Lazdiņa eglīte piestāv tīrajam askētiskajam interjeram, ko redzam citos uzņēmumos. Viss, kas cilvēkam vajadzīgs, - galds, krēsls un lampiņa. Un brīva piekļuve brīviem uzskatiem. Un iespēja brīvi izteikties, kaut arī nezinu, vai Lazdiņš fotogrāfiju uztvēra kā sociāla komentāra iespēju. Stāsts, ko pašlaik fotomuzejā izstāsta Vernera Lazdiņa, viņa brāļadēla Valda Lazdiņa fotogrāfijas un Valda meitas Daigas Kalniņas teksti, manuprāt, ir par vīrieti, kas parūpējas par visu nepieciešamo labai dzīvei sev un saviem tuviniekiem. Skaisto Brigaderes trīsvienību papildina arī fotogrāfija. No izstādes rodas iespaids, ka droši vien bez viedu tekstu starpniecības Verneram Lazdiņam fotogrāfija tiešām bijusi tāds kā domāšanas instruments, lai cik nejēdzīgi tas izklausītos, jo piecdesmitie gadi, kad viņš sāka fotografēt, ir vēl tālu no situācijas, ka fotografē visi un visu.
Lazdiņu tandēms
Verners Lazdiņš (1893-1976) dzīvojis Ogres rajona Taurupes pagastā, saimniekojis Plunču mājās. «Latvijas brīvvalsts dzimšanas laika strēlnieks, pagasta skrīveris, artēzisko aku un ūdens ierīcības meistars, bitenieks, mājas saimnieks un amatnieks, bet mūža nogalē arī fotogrāfs.» Lazdiņš fotografējis no 50. gadu vidus līdz 70. gadu sākumam, dokumentējot kapu svētkus, iesvētības, dievkalpojumus, pirmā medus svieduma nogaršošanu, biškopju seminārus un tamlīdzīgas norises, veidojis arī portretus. Šīs fotogrāfijas līdz šim bijušas pieejamas tikai ģimenes lokā un nelielā izstādē Madlienas kultūras namā pirms pāris gadiem. Nedaudz plašāk zināmas Valda Lazdiņa fotogrāfijas, kas ir LFM krājumā un tikko maijā izstādītas fotofestivālā Nordic Light Norvēģijā. Arī šajā izstādē iekļauti daži Valda uzņēmumi, kuros redzams Verners Lazdiņš. Fotogrāfijai Verners pievērsās Valda iespaidā. Pirmās bildes ceļoja no Sibīrijas uz mājām 50. gados. Vernera Lazdiņa un viņa tuvinieku dzīvesstāsts droši vien daudziem izstādes apmeklētājiem atgādinās savas ģimenes vēsturi - izsūtījums kā stulbs meliorācijas grāvis šķērso biogrāfijas un gādā par traumām vēl paaudzēm ilgi. 1949. gadā Verners vienīgais no ģimenes nejauši palicis neizvests. Pāris gadus pavadījis Rīgas un Madonas cietumos, apsūdzēts par patronu turēšanu mājās, lopu nedošanu kolhozam, turklāt tiesājies par, viņaprāt, nelikumīgo piena nodevu u. tml.
Atšķirībā no Kārļa Lakšes daudznozīmīgajiem it kā nejaušajiem kadriem abu fotogrāfu Lazdiņu uzņēmumiem piestāv paraksti un paskaidrojumi. Piemēram, varam uzzināt šo to par viņu draudzīgo fotogaitu tehnisko pusi: «Tūlīt pēc Lazdiņu ģimenes atgriešanās no izsūtījuma tēva mājās 1957. gada jūlijā ceļa somas nav vēl bijušas izpakotas, kad Valdis un Verners uz velosipēdiem devušies uz 30 km attālo tolaik rajona centru Ērgļiem, kur Valdis savam FED iegādājas jaunas fotofilmas, ķīmiju attīstīšanai, bet Vernera pirkums ir nopietnāks - platfilmu kamera Moskva-4. Viņš teicis: «Lai kārtīga bilde iznāk! No šaurās filmas tāda bikšu poga vien ir.»
Lauku fotosalons
Izstādē ir daži iespaidīgi Valda Lazdiņa kadri, kas laikam jau labi raksturo viņa tēvabrāli. Uzņēmums Lielā priede uzņemts 60. gadu beigās. «Kamēr vien spēja, Verners aizstaigāja uz Plunču zemes vistālākajā stūrī augošo Lielo Priedi, pie kuras uz soliņa mēdza ilgi sēdēt un domāt, domāt... Dabas skaņu, smaržu, gaismu un krāsu vidū.» Tāpat Diendusa dārzā rāda Verneru, kurš «pēc launaga diendusu aizvien mēdza gulēt dārzā starp bišu sanoņu, lapu šalkoņu un saules zaķīšiem (..). Tā viņš uzmanīja, laikus izdzirdēja un nepalaida projām bišu spietus». Savukārt no paša Vernera uzņēmumiem visaizkustinošākie likās portreti, kas izstādē nosaukti par Lauku fotosalonu. Tie ir kadri bez komentāriem, bet ar lielu komunikācijas potenciālu. Vajadzētu iet skatīties vēlreiz un mēģināt saprast, kāpēc autors ņēmis tik plašu kadru, kur iekārtais fons nevis piešķir neitralitāti, bet mulsina, jo ir redzams, ka ir tikai uzkarināts maiss. Vai kāpēc tik pievilcīgs ir kadrs Nezināma sieviete ar bērnu. Vai tāpēc, ka nezināma?