20 gadu vecumā Anna pirmo reizi patstāvīgi nostājās uz savām kājām, uzvilka modernus svārkus, bet daudzi viņas vienaudži nav izdarījuši tik daudz, cik iespējusi viņa. Uzvarēt cīņā ar it kā bezcerīgu slimību, gleznot un darbus izstādīt Rīgas centrā. Nesen Melngalvju nama mākslas galerijā ar saviem darbiem iepazīstināja mākslas studijas «Ģertrūde» dalībnieki, no 99 desmit bija Annas Kennes darbi.
Viņas mamma Ilze Kenne stāsta, ka vecākais dēls Jānis jau studēja Medicīnas akadēmijā, vidējā meita Kristīne mācījās 9. klasē, kad abi ar vīru izlēma laist pasaulē vēl vienu mazulīti. Kad viņa 38 gados gaidīja Annu, nekas neliecināja, ka varētu būt sarežģījumi. Tikai kādu laiku pēc dzemdībām, veicot datortomogrammu, uzzinājusi, ka bērnam ir smadzeņu bojājums pieres un deniņu rajonā - asins izplūdums, domājams, radies dzemdību procesā, jo pēc četriem gadiem tas bija uzsūcies, bet sekas palikušas. Diagnoze - bērnu cerebrālā trieka, spastiska teraparēze, kas izpaužas kā smagi kustību traucējumi.
Reiz, sadusmojusies uz visu pasauli, Anna esot teikusi, ka vēlas paskatīties acīs ārstei un vecmātei. Ilze atrunājusi - ko tas vairs dos. Meitene pārcietusi vairākas operācijas Bērnu klīniskajā slimnīcā. Kad 14 gadu vecumā koriģētas virsceļu cīpslas, mediķi secināja, ka operatīvi neko vairāk izdarīt nevar, atliek tikai treniņi. Ilze pameta skolotājas darbu un sāka strādāt par laboranti fizikas kabinetā, lai varētu plānot dienu un palīdzēt meitai.
Annas tēvs strādājis un pelnījis, lai meitu varētu aizvest konsultēties uz ortopēdisko klīniku Vācijā.
Sāk rāpot uz ceļiem
Vācijā mediķi pirmo reizi konsultēja, kad Annai bija četri gadi. Ārsts teicis, ja panāksiet, ka viņa uz celīšiem nostaigā pāris metru, var runāt par kāju operāciju un auguma vertikalizāciju. «Ļoti centāmies, un Anna rāpoja, centās arī celties kājās, bet tās bija ļoti nevarīgas,» atceras Ilze.
Vācu mediķi Brēmenē deva lielākas cerības, ka pēdējos uzlabojumus var mēģināt veikt, kad meita būs izaugusi. Ortopēdiskajā klīnikā Minhenē ārstē neiromuskulārās slimības, ārstē bērnus ar cerebrālo parēzi un ar to saistīto muskuļu distrofiju. 19 gadu vecumā pēc pārbaudes ar magnētisko rezonansi secināts, ka Annai ir iespēja veikt kāju muskuļu korekciju. Atkārtotām konsultācijām ģimene bija iztērējusi pēdējos ietaupījumus, nopietnai operācijai pašiem līdzekļu vairs nebija, tādēļ izšķīrušies lūgt palīdzību citiem. 2010. gada maijā ģimene rakstījusi iesniegumu ziedot.lv, iesnieguši Minhenes ķirurga neiroortopēda Pētera Berniusa atzinumu un gaidījuši. «Labestības dienas» laikā saziedoti 23 895 lati! Jūlijā veica plānotās operācijas. Tagad Anna Sabīne Kenne staigā.
«Paldies par saziedoto, citādi Anna bez palīglīdzekļiem nestaigātu,» pateicīga ir Ilze. Vācijā veselības aprūpi un līdzīgas operācijas apmaksā slimo kase, iebraucējiem par visu saņemto palīdzību jāsamaksā pašiem. Lai arī Anna jau drosmīgi staigā, kājas ir ceļos ieliektas, un roka neviļus meklē pēc atbalsta. Nākamais sapnis ir staigāt nesaliektām kājām.
Trauslā cīnītāja
Anna mācās Rīgas Purvciema amatu skolā, atlicis pēdējais gads un kvalifikācijas darba izstrāde interjera dizaina specialitātē. Iecere esot projektēt videospēļu zāli pusaudžiem, jauniešiem, kur spēle notiek uz lielā ekrāna. Pie skolotājas Ilzes Ruskas viņa iemācījās veidot animācijas filmas dažādās tehnikās - gan no plastilīna, zīmētās un aplikācijas, gan datorgrafikā. «Vēlos uztaisīt animācijas filmu par pusaudžu problēmām. Zinu, ka daudzi paliek nesaprasti, viņos neieklausās, un viņi izdara pašnāvību,» nopietni stāsta Anna.
Jautāta par savu neatlaidību un uzņēmību, Anna nekautrēdamās atzīst, ka maz bērnu ar līdzīgu diagnozi sasnieguši tādu līmeni. «Ja pats nedarīsi, nekas nesanāks, nevar tikai mājās gulēt. Var veikt 100 operāciju, un nebūs jēgas. Dažreiz ir grūti, bet ko darīt,» lēni izrunājot katru vārdu, teic trauslā meitene un lepni piekrīt, ka ir cīnītāja. Anna atzīstas, ka lielākais paldies jāsaka mammai: «Jābūt atbalstošiem vecākiem.» Apziņa, ka šajā cīņā neesi viens, ir ļoti būtiska. Viņi to nebūtu spējuši bez tik daudzu cilvēku atbalsta.
Pedagoģe Maija Kazija stāsta, ka Annu pazīst kopš piecu gadu vecuma, kad viņa sāka apmeklēt veselības centrā Valeo Latvijā pirmo dienas aprūpes centru rūpju bērniem, centru atklāja 1995. gadā. «Anna ir cīnītāja, lai arī no fiziskām sāpēm un piepūles dažkārt nevarēja novaldīt asaras. Viņa jau maziņa bija ļoti neatkarīga un patstāvīga, pati darbojās ar ortozēm,» atceras Maija Kazija. Pedagoģe uzsver, ka bija jaušama viņas interese par mākslu, zīmēšanu, veidošanu.
«Nenoliedzami ļoti lielu ieguldījumu deva vecāki, palīdzam arī mēs, pedagogi, jo tas ir komandas darbs. Nevajag nolaist rokas, vecāki nedrīkst zaudēt optimismu, jo, manuprāt, defektā ir savs efekts. Šie bērni apkārtējo pasauli saskata savādāk, nekā pārējie, pamana daudzas lietas, kam citi nepievērš uzmanību,» teic Maija Kazija.