Fanta un Spraits
Ir darba nedēļas vēla nogale. Sēžam žurnāla Astes redakcijā. Ārijai nav jāuzdod jautājumi, vienkārši jāklausās viņas spilgtie, sulīgie, jokainie stāsti par pašu un dzīvniekiem: «Ar gramatiku un literatūru es piedzimu, taču izmācījos par dizaina grafiķi un sāku strādāt Santas grupas žurnālos: Ievā, Privātajā Dzīvē un no 2007. gada - Astēs. Bērnībā laukos man īpaši mīļas bija aitiņas, bet ar ruksi gāju peldēties un sauļoties.» Ārijas piecpadsmit gadu vecajam dēlam Tomam arī patīk visas dzīvās radībiņas - sargi Dievs, mājās nosist odu vai mušu! Pie Lipskiem savulaik dzīvojusi gan jūrascūciņa un akls kāmītis, gan bruņurupucītis un adatpele, vienmēr bijuši arī kaķi. Ārija sevi pozicionē: «Uz ielas kaķus nebaroju, neesmu glābēja, ja vien, protams, glābjamais neguļ man priekšā uz ceļa. Esmu jūsmotāja.»
Pašreiz Lipsku ģimenes locekļi ir divi lovebirds jeb nešķiramie papagailīši, sune Roze un eksotu šķirnes kaķene ar iespiestu degunu Pumpa. Par lidoņiem Ārija saka: «Es neesmu ķerta uz putniem.» Taču reiz iegājusi zooveikalā un ieraudzījusi putnu būri - īstu kosmosa kuģi. Nolēmusi šo dizaina objektu nopirkt, taču tad kaut kas jāliek būrī iekšā. Ārija pacēlusi acis: «Sēž divi nenormāli skaisti gaiši zili putni ar zilām kājām, nu gluži kā izlidojuši no Hičkoka filmas Putni.» Ārija smej pilnā balsī: «Nešķiramie papagailīši sevi nenormāli skaisti pārdod, ja vien neatver mazās riebīgās rīklītes. Pirmā dienā abi uzvedās labi, tad ar katru dienu kļuva skaļāki un skaļāki. Vari iedomāties - Madagaskarā nešķiramie ir kā zvirbuļi Latvijā. Kad tie laižas pāri, galva plīst pušu no trokšņa, kas līdzinās ultraskaņai.» Papagailīši nosaukti par Fantu un Spraitu, un, «ja viņiem kādreiz būs bērni, sauksim tos par Kolu un Pepsi».
Roze un Pumpa
Pirms desmit gadiem Ārija gājusi cauri tirgum un ieraudzījusi - kāds vīrs pārdod trīs melnus kucēnus. Esot labradora un dobermaņa jaukteņi. Nu ko, jāpērk: «Vismaz vienu reizi dzīvē jāizmēģina, citādi nezināšu, kā tas ir - dzīvot kopā ar suni.» Par vienu latu iegādāto kucīti Ārija atveda uz savu Ķengaraga mājas divpadsmitā stāva dzīvokli: «Roze ir viens allaž laimīgs suns, dzimusi karaliene. Viņa priecājas par visu un visiem, ir ļoti sabiedriska, liela muldētāja. Sune dzied, kad skatās hokeju (Ārija atdarina, kā tas notiek), saka mamma un trokšņo pat tad, kad guļ, - skrien, krāc un šņāc miegā. Viņai var nedot ēst, tikai paslavē. Roze nekad nebija jāmāca, jaukteņiem viss pašiem pielec.»
Cilvēki iedalās suņeniekos un kaķeniekos. Ārija atzīst, ka sirdī viņa ir kaķeniece: «Manā mājā vienmēr jābūt kaķim.» Pirms pieciem gadiem mūžībā aizgāja viņas mīļotā Munce, un Ārija nevarēja saņemties paņemt citu kaķi: «Beidzot apzvanīju paziņas, jo arī Toms ļoti gribēja kaķi. Uzzinājām, ka tiek pārdots pusotru gadu vecs eksots, tāds kā mazais nodevējs no filmas Suņi pret kaķiem. Viņam jau bija vārds - Pumpa. Tagad, pārnākot mājās un uz loga redzot kaķa siluetu, mani pārņem nirvāna. Kaķis ir visskaistākais dzīvnieks, ko radījis Dievs, - acis, mutīte, deguntiņš, spalviņas, murrāšana. Pumpa ir nenormāli forša, viņai atļauts viss.»
Nāk Bucīša draudziņi
Šķiet, Ārija pat par vissīkāko blusiņu varētu pierakstīt piecus atvērumus: «Man tas radījums nav jāmīl, man viņš ir interesants savā esības priekā.» Ārijai, piemēram, ir neiedomājami bail no zirnekļiem, bet ģimenes draugs bija Bucītis - zirneklis, kas dzīvoja vannas istabā un ir apglabāts puķu dobē. Tagad pa stāvvadiem no kaimiņiem ciemos šad tad atnāk Bucīša draudziņi. Ārijai patīk čūskas, it īpaši zalkši, arī dažādi kurkuļi, ķirzaciņas. Viņa atzīst, ka ļoti skaists dzīvnieks ir zirgs, bet «man laikam piemīt maza sunīša komplekss, kam bail no visiem, kas augumā lielāki. Kad gadu studēju Amerikā, reiz uzkāpu zirgam mugurā. Viņš uzreiz saprata, ka esmu superdura, pieveda mani pie šķūņa, piespieda manu kāju un sastinga. Es traki brēcu». Kā māksliniece Ārija novērtē zivju apbrīnojamo krāsu daudzveidību, bet «zivs ir kā broša, kontaktēties ar viņām nevar». Zoodārzā var apskatīt zarkukaiņus, protams, ja tos saskatīsiet: «Tie vienkārši nav nekas - piedzimst, ja gadās - sapārojas, tāds neredzams mūžu nodzīvo un nokrīt zemē, bet interesanti taču, vai ne?»
Ārija beidz sarunu ar skaistu monologu: «Man patīk zinātne, literatūra, dzeja, nepatīk politika un sīkās sieviešu lietiņas, piemēram, ēst taisīšana, šopings, istabas tīrīšana. Esmu kā Alla Pugačova, kura nemīl runāt par modi un kosmētiku. Es ļoti gribētu nokļūt Antarktīdā un Patagonijā, bet dažkārt gan šķiet, ka dzīve par mani ņirgājas, jo esmu Mežāzis, tātad dzimusi Zemes zīmē, bet būtībā man šajā pasaulē bija jānāk Gaisa zīmē. Tagad esmu darba zirgs, kaut gan dvēselē jūtos kā Pegazs - laimīgs, lidojošs zirgs, kurā sadzīvo liderīgums, pienākuma apziņa un nenormālas darbaspējas. Vienalga esmu laimīga, jo man dota neiedomājama iespēja strādāt darbu, kas ļoti patīk, - taisīt žurnālu par dzīvniekiem. Kādreiz gulēšu zārkā ar smaidu, jo cik vispār uz pasaules ir cilvēku, kam izdevies realizēt savu skaistāko mūža sapni?»