c. 19. maijā pirmizrādi piedzīvos Ē. Ešenvalda opera Iemūrētie, kurai Rihards gatavo Prezidenta lomu, bet šodien, 6. maijā, Lielajā ģildē Rīgā un rīt, 7. maijā, Gorā Rēzeknē viņš kopā ar LNSO piedalās koncertprogrammā, kurā skan gan G. Mālera Sestā simfonija, gan - Riharda dziedājumā - arī Petrarkas soneti latviešu komponista Gundara Pones ciklā Quattro temperamenti d'amore.
Gribēja būt policists
Bikstīt mūzikas virzienā Rihardu sāka ģimene. Bērnībā gan viņš, gan abas māsas tika sūtīti mūzikas skolā, taču pēc pieciem gadiem klavieru spēlēšana Rihardam apnika. Pēc 9. klases viņš iestājās Daugavpils 38. arodvidusskolā, lai mācītos par mūrnieku, metinātāju un montieri, taču noturējās tikai pusgadu. «Paldies mammai - viņa īpaši negribēja, ka mācos par celtnieku, bet bija gana gudra, lai ļautu man pašam saprast, ka tas nav priekš manis,» Rihards saka.
Kādu gadu viņš nedarīja neko, līdz izdomāja, ka grib uz Policijas akadēmiju. Paralēli balss jau bija «nolūzusi», un ap 16 gadiem Rihards sāka, kā pats saka, «bubināt». Mamma bija pārliecināta, ka dēls izklausās pēc basa, kurus parasti ir grūti atrast, un viņam jāstājas Daugavpils Mūzikas koledžā. Rihards sprieda - nu kāda dziedāšana?! Taču mamma bija viltīga: apelējot pie Policijas akadēmijā nepieciešamās vidējās izglītības, viņa Rihardu pierunāja to iegūt tieši Mūzikas koledžā. Rihards aizgāja uz iestājpārbaudījumiem, kuros nodziedāja himnu, un tika uzņemts. «Pirmā gada laikā pedagoģe Regīna Petkeviča mani ļoti uzmanīgi, lai neaizbiedētu - jo biju impulsīvs un jebkurā brīdī varēju pateikt, ka neturpināšu -, pievilka pie tā, ka tas viss varētu būt interesanti. Liels paldies viņai!» Rihards atceras.
Motivāciju deva arī kāds jauno vokālistu konkurss Latvijas Mūzikas akadēmijā, kurā viņš pilnīgi negaidīti ieņēma 2. vietu. «Vai nu nebija konkurences, jo visi nebija atbraukuši, vai arī tas man no žūrijas puses bija avanss, lai pastimulētu potenciālu,» Rihards smejas un stāsta, ka pēc konkursa pie viņa pienācis Arvīds Imants Luste no akadēmijas un aicinājis nākt studēt. Saukšanu uz Rīgu puisis no Daugavpils nevarēja laist garām, 3. un 4. koledžas kursu Rihards pabeidza vienā gadā eksternātā un paralēli iestājās akadēmijas sagatavošanas kursā. Viņš sāka mācīties vokālu pie basa Gurija Antipova, bet, kad pedagogs aizgāja aizsaulē, pārgāja studēt pie A. I. Lustes un ieguva bakalaura grādu.
Atraisījās līdz ar briedumu
Rīgā Rihardam bija jāuztur sevi pašam, tāpēc vasarā viņš piestrādāja firmā Ionica, Kongresu nama pagrabā jauca nost vecās gaisa kondicionēšanas iekārtas. Tētis celtnieks viņam iemācījis daudzas praktiskas lietas, un vēl pāris vasaru viņi abi kopā piepelnījās, būvējot rīģipša konstrukcijas. Patlaban Rihardam sava dzīvokļa remontdarbi ir brīvā laika nodarbe, lai gan patīk arī daudz kas cits - aizbraukt pie dabas, uz laukiem, biljards, kartinga sacensības.
Kopš studiju sākuma Rihards vēlējās tikt operas korī, kurā viņu drīz arī uzņēma - ar 80 latu algu, kas studentam gan bija iepriecinoši stabila. Korista pieredze ļāva iepazīt skatuvi un aizkulišu dzīvi. Akadēmijas beigu eksāmenā komisijā sēdēja arī Arturs Maskats, kurš tolaik bija LNO mākslinieciskais vadītājs, un viņš Rihardam piedāvāja no korista kļūt par solistu. Protams, Rihards neatteica. «Taču nebija tā, ka pārgāju uz solistiem un nu tik man sākās dzīve!» Basiem operlomas galvenokārt ir milži, patriarhi, tēvi, gudri sirmgalvji - tām Rihards bija par jaunu, savukārt lielākām lomām - vēl par zaļu. Pirmā loma kā solistam Rihardam bija Kolēns Dž. Pučīni Bohēmā, tomēr kopumā pirmajos gados lomiņas bija nelielas un pamaz. Tas iekšēji urdīja.
Pavērsiens bija satikšanās ar vokālo pedagoģi Margaritu Gruzdevu, ar kuru Rihards strādā joprojām un nu jau arī draudzējas. Operdziedātājam, gatavojot lomas, vajadzīgs cilvēks, kas viņu dzird no malas un kam viņš uzticas. «Darbs pie Margaritas sākumā bija ļoti smags, viņa mani gada garumā mēģināja dabūt uz noteikta viļņa, līdz sāka skanēt. Tolaik arī sākās iekšējais progress, man jau bija tuvu trīsdesmit, vairs nebiju tik puicisks. Parādījās briedums, apziņa, ko es varu, domāšanā kaut kas mainījās,» Rihards stāsta.
Uz skatuves viņš tā pa īstam atraisījās Andreja Žagara iestudētajā V. A. Mocarta Donā Žuanā, kurā dziedāja nelielo Mazeto lomu. «Ar to ļoti cīnījāmies. Andrejs viņu gribēja kā tādu prastu puisi, bet no manis to tēlu nekādi nevarēja dabūt, kaut kā baidījos. Bet vienā brīdī nospriedu, kas būs - būs, un ieslēdzu tādu Daugavpils čali, kas lomai arī ļoti piestāvēja. Andrejs nopriecājās. Un man pārgāja bailes no skatuves, es pārstāju raudzīties uz sevi kā no malas - kā kustos, kā tas izskatās,» Rihards stāsta. Drīz viņš arī sāka mācīties pirmā plāna lomu - Leporello Donā Žuanā -, kurā saprata, ka tiešām var dziedāt ko lielu un apjomīgu un ka sanāk.
Latiņa jātur
Riharda lomu sarakstā ir Eskamiljo, dons Bazilio, Faraons, Zarastro, Fazolts u. c., no jaunākām - Orlovskis J. Štrausa Sikspārnī, titulloma V. A. Mocarta Figaro kāzās, Valdis A. Maskata Valentīnā, Lesko Dž. Pučīni Manonā Lesko, Monterone Dž. Verdi Rigoleto. Rihards pieļauj, ka ilgais ceļš uz opermākslinieka atraisītību viņam lielā mērā bijis respekta dēļ pret lielo skatuvi. «Man nebija tādas iekšējās nekaunības, kādai jābūt. Es gan arī esmu ļoti paškritisks. Neņemšu darbu, ja uzskatīšu, ka nevaru to nodziedāt pietiekami kvalitatīvi.» Arī lampu drudzis mēdzot būt, sevišķi pirms pirmajiem kopmēģinājumiem ar orķestri. «Tu kaut kādu līmeni jau tomēr esi sasniedzis un kristies vairs nedrīksti. Latiņa jātur.»
Rihards ir Latvijas gāzes balvas 2012 laureāts kategorijā Labākais operas solists. 2013. gadā viņš saņēma Paula Saksa balvu un par P. Čaikovska solodziesmu programmu kopā ar vijolnieku Juriju Savkinu un pianistu Mārtiņu Zilbertu bija nominēts Lielajai mūzikas balvai 2013 kategorijā Par izcilu interpretāciju. Pie balvām var pieskaitīt arī iespēju piedalīties basa Hansa Zotina meistarklasē Ēksanprovansas festivālā Francijā. Ar citām meistarklasēm Rihards gan īpaši nav aizrāvies, jo uzskata - jaukties tajā, ko ar viņa balsi paveikusi M. Gruzdeva, nevajag. Citu padomi var kaut ko nobīdīt sarežģītajā dziedāšanas instrumentā - tu nedziedi tikai ar balsi, piedalās arī vēdera muskuļi, diafragma, kakls, rīkle, mute, mēle, nemaz nerunājot par to, kas tobrīd notiek galvā.
Kalns paver apvāršņus
Noturīga sadarbība Rihardam izveidojusies ar LNSO - viņš piedalījies koncertuzvedumos Monteki un Kapuleti, Otello, Fidelio u. c. Dalība apjomīgākos projektos aizsākās līdz ar Karela Marka Šišona uzaicinājumu dziedāt basa solo Dž. Verdi Rekviēmā - lielu, sarežģītu partiju. «Dziedāju Dzintaros kopā ar LNSO un zvaigznēm - Elīnu Garanču, soprānu no ASV, tenoru korejieti. Paldies Šišonam, ka viņš uzdrīkstējās un mani šim projektam paņēma! Pēc tā arī citi pamanīja, ka es tāds esmu,» Rihards smaida.
Dziedāt lielās formas skaņdarbus kopā ar orķestri esot grūtāk nekā operas izrādi. Izrādē ir dekorācijas, kostīmi, notiek darbība, aizkulisēs starp ainām var atvilkt elpu un publiku aiz orķestra bedres nemaz nemana. Savukārt koncertuzvedumos visā to garumā solists ir pašā orķestra priekšā, skatītāji ir pavisam tuvu, un tēls un vēstījums jārada ar balsi vien. Stress ir lielāks. Visspēcīgāko gandarījumu Rihards jūt kādu stundu pēc operas izrādēm, kurās dziedātas lielākas lomas. «Kad adrenalīns rimstas, sēdi ģērbtuvē un tin atpakaļ - jā, bija forši. Tie ir brīži, kad saproti, kāpēc to vispār dari. Atbrauc mājās pilnīgi izsmelts.»
Rihardam patīk, kā strādā operdziedātāji Brīns Tērvels, Ildebrando d'Arkandželo, Dmitrijs Hvorostovskis, Anna Ņetrebko. Viņam tuva ir krievu komponistu mūzika, sevišķi P. Čaikovskis un S. Rahmaņinovs, un kādreiz operā gribētos nodziedāt Oņegina lomu. Rihards nav atmetis domu arī par pieredzes gūšanu Eiropas opernamos, lai gan pašlaik meklēt šādas iespējas neļauj laika trūkums - noslogojums Latvijas mūzikas norisēs viņam ir visai liels. Apnikt operdziedāšana, šķiet, nevar. «Kā savā grāmatā rakstījis krievu bass Jevgeņijs Ņesterenko - tas ir kalns, un, jo augstāk tu tajā kāp, jo plašāki apvāršņi paveras. Tā arī ir. Mūzikas ir tik daudz un tik dažāda. Arī vienu lomu vari dziedāt dažādos iestudējumos, un tie būs pilnīgi dažādi darbi,» Rihards teic.