Netipiski nopietns. Traks tekstos
«Pirmā grāmata man ir kā iespējamā ieejas biļete literatūras pasaulē,» atzīst Zebris. Viņam ir 36 gadi. Šis gads autoram ir dubultā veiksmīgs - iznāca grāmata un piedzima meita.
Ar stāstu Ceļš uz Kristceļiem Osvalds Zebris gluži vai ielēca rakstniecības dārzā. Viņš pirms diviem gadiem pieteicās Literārajā akadēmijā un bija viens no uzcītīgākajiem audzēkņiem. Kaut strādāja godājamu darbu un bija sabiedrisko attiecību konsultants Hill and Knowlton Latvia, viņš bikli pajautāja: «Sakiet, vai man ir vērts to darīt?» Uzreiz atbilde bija skaidra: «Osvald, jā! Bet atceries, ka maize no rakstniecības sanāk plāna.»
Arī tagad viņš nemaz neizskatās pēc tipiska rakstnieka - paralēli rakstīšanai ir žurnāla Kapitāls redaktors. Strādājot sabiedrisko attiecību nozarē, viņš bija domājis atgriezties iepriekšējā maizes darbā žurnālistikā, jo rakstīt viņš māk. «Esmu no malas paskatījies uz sevi un padomājis - man jau arī nešķiet, ka tāds varētu būt tipisks rakstnieks, un pats nezinu, vai tas ir OK, ne man tādas izpausmes...» gluži vai attaisnojas Zebris.
Kā vienu no pamatvērtībām viņš uzskata atbildību par cilvēkiem, kas ir viņam apkārt. Konkrēti, par ģimeni. «Neesmu jauns dzejnieks ar romantisma oreolu, prozaiķiem jau tā nav,» atsmejas rakstnieks. Visbiežāk rakstniekiem ir sievišķīgi gļetas rociņas, mīksti pirkstiņi, tirliņu izskats, samtīga, nonēsāta žaketīte. Zebris arī nojauc stereotipu, ka rakstniekam jābūt dauzonīgam, jāatļaujas darīt visu, kas ir ārpus sabiedrības pieņemtajām normām. Zebris rakstīšanai pievērsies puslīdz nopietnā vecumā, un viņu nevar izsist no līdzsvara. Literatūrai viņš ir tuvojies ļoti piesardzīgi, aiz bijāšanas. Varbūt agrāk nebija apjautis?
Zebra stāsti ir ievelkoši, negaidītām virāžām, autors ļauj varoņiem izvilloties, izecēties, visur viņam parādās varoņu pieslēptās ķetnas. «Man tā nav, ka rakstnieks raksta, domājot par tiem, kuri viņu lasīs, un pat pielāgojas lasītāja gaumei. Es dzīvē esmu ar vienu morāli, bet tekstos - uzdrīkstos lietot ar citu,» atzīstas Osvalds Zebris. «Es savos tekstos norakstu nost drūmumu.»
Spēcīga valoda. Negaidīti atklājumi
Vienlaikus ar ziņu Dienā, ka Kultūrkapitāla fonds piešķīris atbalstu grāmatas iznākšanai, Zebrim šogad oktobrī piedzima meita. Tie abi ir mūža notikumi. «Tagad man ir trīs bērni - dēls Roberts, meita Džemma un grāmata,» gandarīts Zebris. Tādas sakritības nenotiek bieži. Vai bija sarunājis ar likteni, ka viņš tik dāsns ar veiksmi? «Jā, sarunāju gan. Apsolīju, ka es... būšu pret sevi un citiem godīgs!» Zebris atsmejas.
Osvaldam ir divas literārās autoritātes - Hamsuns, kura valoda viņu padarīja mēmu: «Hamsuns ir uzrakstījis labāk, nekā vispār var paveikt ar valodu.» Bet domu un sižetu līmenī viņam tuvs Dostojevskis. «Mani kā kristīgu cilvēku arī interesē dostojevskisks jautājums - kāpēc cieš nevainīgi bērni? Ateistam ir atbilde, ticīgam - nav... Neesmu atradis, bet rakstot es cenšos to saprast un pavēstīt,» savu rakstīšanas slēpto virsuzdevumu pēkšņi atklāj jaunais autors.
Mūsdienu pasaulē arī rakstnieku ikdiena sastāv no kompromisiem. Visgrūtāk rakstniecībā ir atteikties no visādiem traucējošiem sīkumiem, kad nepieciešams rakstīt. Bet Osvaldam ir palaimējies ar mājiniekiem - sieva Karīna atbalsta vīra tieksmi rakstīt. Tā arī pasaka - sēdi, Osvald, raksti, tik raksti! Viņa gan ir pirmā kritiķe, pati lasījusi ļoti daudz un spēj literatūru novērtēt objektīvi.
Idejas. Nesadrumstalošanās
Rakstīšanas un grāmatas izveidošanas notikumu ķēde Zebrim bija šāda: Osvaldā pašā sēdēja tāds pirmiekustinātājs, ka bija jāsaņemas un jāsāk rakstīt. Nebija kur sprukt, nācās sēsties pie datora. Žurnāls Karogs nopublicēja dažus stāstus, un maisam gals vaļā. Atspēries ar īsajiem stāstiem, jaunais rakstnieks ķēries pie garāka gabala uzrakstīšanas.
Centrālais tēls, kas izriet arī no viņa saprašanas par to, kādam jābūt cilvēkam, ir... katram cilvēkam jābūt kādam kodolam vai varbūt pat diviem, maksimums - trim. «Man šie kodoli ir vienādi nozīmīgi: ģimene - ticība - griba un atbildība realizēt lietas, ko uzskatu par pareizām,» Osvalds stāsta, izteiksmīgi žestikulējot. «Ja sadzīvo ar kādu no kodoliem, dzīvo tajos, realizē tos ar savām praktiskām darbībām, tad tā arī saucas pašrealizācija. Ja izšķīsti sīkumos, sīkos kodoliņos, tad par tādu cilvēku nosaka: redz, kāds tas - visam kam pieķeras, nekas nepaliek...»»