Šie fakti nebūtu uzskatāmi par kaut ko neparastu, jo Tropu mājas naktsdzīvnieku ekspozīcijā mītošie naktspērtiķi teju vai ik gadu laiž pasaulē pa mazulim. Taču Bolīvijas naktspērtiķu mamma Nīna saviem aprūpētājiem sagādājusi patīkamu gada nogales pārsteigumu - kad 2007. gada 21. oktobrī durukulu pārim piedzima bērniņš, māte atteicās viņu barot. Būt Nīnai vai nebūt - tāds bija jautājums.
Tieviņa kā zirneklītis
Nīnas vecākiem arī pirms viņas bija bērni, bet tie neizdzīvoja. Arī Nīnu māte pameta tūdaļ pēc piedzimšanas, jo viņai vienkārši nebija piena. Zīdītājdzīvnieku nodaļas vadītājai Taņai Ivasenko un zootehniķei Anetei Traubergai nebija pieredzes mākslīgā mazuļu izbarošanā. Turklāt naktspērtiķi aktīvi ir naktīs. Taņa stāsta: «Pirmo mēnesi dzīvojām zoodārzā. Nīna piedzima tieviņa kā zirneklītis - tikai galva un lielas acis. Tās naktspērtiķiem no dabas ir milzīgas. Ar insulīnam domātu šļircīti katras divas stundas barojām Nīnu ar zīdaiņu pienu, masējām rociņas, kājiņas, puncīti. Līdz trim mēnešiem dzīvojām tādā grafikā, arvien palielinot intervālu starp barošanas reizēm. Aptuveni divu mēnešu vecumā uzmanīgi sākām Nīnu piebarot, pavisam nedaudz piejaucot pienam banānu. No rīta un vakaros viņu svērām, vai nav pārbarota vai varbūt par vāju. Nīna auga intensīvā ritmā. Trīs mēnešu vecumā viņa jau ēda ābolus, banānus, bumbierus, speciālas pērtiķiem domātas granulas, kukaiņus, miltu tārpus, siseņus, Madagaskaras tarakānus un svēra 200 gramu!»
Izdevies variants
Zoodārza atbalsta biedrības priekšsēdētājs Ingmārs Līdaka atklāj problēmu: «Zoodārzā nevienu jaunuli nemēģina pataisīt par klēpja dzīvnieku. Kopējiem ir liela iekšēja cīņa, jo gribas jau to mazuli apmīļot un saglabāt kontaktu, bet tas nav vajadzīgs. Dzīvniekiem jāiedod barība, jānovāc, kas novācams, un jāliek viņi mierā. Nīnas gadījumā mūsu mērķis bija panākt, lai viņa ne tikai izdzīvotu, bet arī atgrieztos savas sugas saimē.»
Laiks ritēja strauji. Taņa Ivasenko atceras: «Kad mazule sāka reaģēt uz apkārtējo pasauli, magnetofonā ierakstījām viņas vecāku Norusa un Nanas balsis. Kad Nīna ēda, mēs tās atskaņojām. Ierakstījām arī Nīnas balsi un atskaņojām to vecākiem.»
Piecu mēnešu vecumā Nīnu ievietoja nelielā būrī, kuru ielika pieaugušo pērtiķu saimes miteklī. Saziņas skaņas gan Nīnai, gan vecākiem asociējās ar jau dzirdētajām. Noruss un Nana sēdēja pie Nīnas būra, interesējās par viņu. Kad Nīna sāka patstāvīgi ēst, viņu salika kopā ar vecākiem. Ingmārs Līdaka stāsta, ka parasti mākslīgi izbarotie pērtiķi neprot savējo vidū uzvesties, nemāk rūpēties par mazuļiem: «Tur ir tas foršums, ka mākslīgi izbarotā Nīna pilnvērtīgi iekļāvās savējo saimē.»
Kaut visi tēvi tā
Pirms kāda laika Nīnai atveda puisi Johannesu no Frankfurtes zoodārza, kuru darbinieki sauc par Jančuku. Izveidojās labs naktspērtiķu pāris. Nīnas mazuļa piedzimšana tika gaidīta ar lielām bažām, jo darbiniekiem nebija ciešas pārliecības, ka mākslīgi izbarotā pērtiķiene, kļūdama par māti, pratīs apieties ar savu mazuli. Izrādījās, ka Nīnai visi instinkti strādā pareizi! Tas savā ziņā ir unikāls fakts, ka Nīna gan atgriezās nakts pērtiķu saimē, gan laida pasaulē pērtiķēnu, gan kļuva par gādīgu māmiņu. Ingmārs Līdaka atklāj nianses: «Naktspērtiķiem jeb durukuliem grūsnība ilgst 4-5 mēnešus. Vienreiz gadā dzimst viens mazulis, reti - divi. Atšķirībā no paviāniem, šimpanzēm un gorillām, kuru tēviem nav nekādas daļas par bērnu audzināšanu, naktspērtiķiem tēvi pašaizliedzīgi rūpējas par savām atvasēm. Pamazām vien, bet jau 2-3 nedēļu vecumā viņi pilnībā uzņemas tēva pienākumus, bērneļus atdodot mātei tikai uz barošanas laiku. Droši vien arī Jančuks uzskata, ka Nīna pietiekami ilgi nēsājusi atvasīti puncī. Nīna mazuli čubināja tikai pašā sākumā. Tagad viņa pārliecinājusies, ka Jančuks labi tiek galā ar bērnaukles pienākumiem, un jau atkal sākusi izklaidēt apmeklētājus, no pustumsas pēkšņi lecot mitekļa stiklā!»
Pārsteidzoši atklājumi
Masu medijiem par Nīnas mazuļa dzimšanu zoodārzs paziņoja tikai pēc nedēļas. Kāpēc ne tūlīt? Līdaka noteic: «Muļķīgi būtu nopriecāties un tad, ja, nedod Dievs, kaut kas, rakstīt nekrologu! Pašlaik visas pazīmes rāda, ka Nīnai un mazulim problēmu nebūs.»
Ingmārs bieži vien staigā pa zvērudārzu ar videokameru rokās. Viņš parāda savus negaidītos atklājumus. Lūk, video sižetā Jančuks tur rokās savu bērneli, un vienā brīdī skaidri redzams, ka sīkaļam ir krāniņš! Ingmārs priecājas - pērtiķēnu dzimumu dažkārt nevar noteikt pat līdz gada vecumam, bet te - jau pirmajā nedēļā! Otrs nesenais atklājums - agri no rīta Ingmārs filmējis Ziemeļbrazīlijas kalitriksu pāri un viņu 7. novembrī dzimušo kalitriksēnu: «Skatos un neticu savām acīm - aste, un pie tās galva, bet galva taču neaug no astes! Izrādās, kalitriksiem piedzimuši dvīņi! Mazajiem gan vēl nav Lāčplēša balto pušķu uz ausīm. Tie izaug ap gada vecumu.»
Zoodārza darbinieki priecājas par notikušo, jo nakts pērtiķis ir iekļauts izzūdošo sugu sarakstā, bet Rīgas zoodārzs piedalās starptautiskajā izzūdošo sugu saglabāšanas programmā.