Rietumvalstu drošības dienesti īpaši brīdina par draudiem, ko IV rindās karojušie var radīt, atgriezušies mītneszemēs. Taču radikālisma apkarotāju organizācijas uzsver, ka daļu šo atkritēju, kuri nolēmuši publiski pastāstīt par savas vilšanās IV iemesliem, varētu izmantot, pārliecinot musulmaņu jauniešus nepakļauties islāmistu rekrutētāju saldajām dziesmām.
Dāsni solījumi
Starptautiskais Radikalizācijas un politiskās vardarbības izpētes centrs (ICSR) šomēnes publiskoja pētījumu, kurā apkopota informācija par 58 no IV dezertējušajiem kaujiniekiem, raksta NPR.org. ICSR ziņojuma autors Pēters Neimanis pastāstījis, ka aptuveni puse apzināto IV dezertieru ir no Tuvo Austrumu valstīm, kādi 10 - no Eiropas. Pārsvarā viņi devušies karot IV rindās pirms diviem trim gadiem kā tipiski IV rekrūši.
Viņu motivācija bija dažāda. Vieni gribēja cīnīties pret Sīrijas prezidentu Bašāru el Asadu. Citi savā reliģijas izpratnē jau bija izveidojušies par ekstrēmistiem un cīņās IV rindās saskatīja loģisku savas ticības ceļa turpinājumu. Vēl citus vilināja materiālo labumu, piedzīvojumu un varoņdarbu solījumi.
Pēdējo apliecina arī ANO ekspertu izpētītais, ko citē AFP. ANO Cilvēktiesību komitejas ekstrēmisma pētīšanas grupa, kas īpaši sekojusi IV rekrutētāju organizācijas Sharia4Belgium darbībai Beļģijā, secinājusi, ka rekrutētāji bijuši finansiāli dāsni, maksājot no diviem trijiem līdz pat 10 tūkstošiem ASV dolāru katrai personai, ko pārliecinājuši pievienoties IV kaujiniekiem Sīrijā un Irākā. Labāk izglītotie - datorspeciālisti vai ārsti - saņēmuši visvairāk. Tiesa Sharia4Belgium, kas rekrutēšanu sāka 2010. gadā, tagad ir sagrauta, tās vadoņi apcietināti, un tagad rekrutēšana zaudējusi savu spozmi un finansiālo dāsnumu. Tā tagad pārsvarā notiek, izmantojot ģimeņu un paziņu kontaktus. Tāpēc rekrutēto skaits samazinājies vismaz uz pusi.
P. Neimanis stāsta, ka pētnieki noskaidrojuši četras galvenās dezertieru «vilšanos» grupas.
Vilšanās realitātē
Pirmā bija saistīta ar apzināšanos, ka IV galvenokārt nemaz necīnījās pret B. el Asada režīma spēkiem, lielāko laiku veltot cīņām pret citām sunnītu nemiernieku grupām. «Viņi teica, ka tas nav tas džihāds (svētais karš), kuru karot viņi bija devušies, un ka viņi negrib cīnīties pret brāļiem,» piebilda pētnieks.
Otra iebildumu grupa ir brutalitāte un zvērīgums, kas izpaudās ne tik daudz pret minoritātēm - jezīdiem, kristiešiem, šiītiem, par kuru likteni viņi īpaši neuztraucās -, bet gan pret «savējiem» - Sīrijas un Irākas sunnītiem. Trešā grupa bija neapmierinātība ar korumpētību un neislāmisko uzvedību, ceturtā - ka nematerializējās solījumi par lielo naudu, luksusa precēm un automašīnām.
Pētnieki arī jautā, kas turpmāk notiks ar šiem dezertieriem, kuru skaits pēc Krievijas gaisa triecieniem un tos izmantojošajiem Sīrijas armijas uzbrukumiem daudzajām opozīcijas grupām, no kurām IV ir tikai viena, pieaugs?
P. Neimanis atbild, ka ir gan riski, gan potenciālas viņu izmantošanas iespējas. Problēma ir tā, ka liela daļa no dezertieriem nav atmetuši sapni par džihādu. Vienkārši viņus nav apmierinājis veids, kādā džihādu realitātē pārvērš IV. Tas savā ziņā nozīmē, ka ir pamatotas drošības dienestu bažas par viņu tālāko radikālo darbību.
Nepatiks rekrutētājiem
Taču būtiskākais būtu izmantot dezertējušo potenciāli ļoti spēcīgi ietekmējošos stāstus par savu pieredzi, kas atklāj, ka IV nav tāda džihādistu utopijas apsolītā zeme, uz kuru cerējuši IV rekrutētie. «Svarīgi būtu apzināties, ka valdībām pat nekas īpašs nav jādara, tikai jārada apstākļi, jāļauj, lai viņu vilšanās stāsti izskan publiski, jo daudzi ir ieinteresēti tos uzklausīt. Pašlaik daudzi no dezertieriem ir nobijušies no bijušo kaujasbiedru atriebības, varbūt dažiem nepieciešama aizsardzība. Vienlaikus daudzi no viņiem baidās no tiesāšanas mītneszemēs, ja viņi publiski atklās piedzīvoto IV rindās. Es nesaku, ka viņus vajag amnestēt, taču cīņā pret IV rekrutētājiem izmantot viņu stāstus par pieredzēto gan,» teicis P. Neimanis.