Kāpēc tieši tagad par Spāniju?
Doma par albumu radās pagājušogad, kad spēlēju koncertus izcilās spāņu pianistes Alisijas de Larročas piemiņai. Biju pati pēdējā viņas skolniece, un tieši man viņa pasniedza savu pēdējo klavierstundu. Viena otru bijām ļoti iemīļojušas.
Kur dabūji tik daudz jaunas Spānijas tēmai veltītas latviešu mūzikas?
Alisija de Larroča vienmēr uzsvēra: «Tu esi latviete, jāspēlē latviešu mūzika!» Radās doma atrast latviešu klaviermūzikā kādu skaņdarbu par Spānijas tēmu, diemžēl tas neizdevās. Vērsos pie komponistiem, te ir rezultāts: Selga Mence, Dace Aperāne, Jānis Zandbergs, Anitra Tumševica, Andris Vecumnieks un Andris Dzenītis uzrakstīja savas sajūtas par Spāniju.
Kas vēl tev tagad ir aktuāls?
Šomēnes starptautiskajā Mocarta simpozijā Sankpēterburgā Šeremetjeva pilī spēlēšu Mocarta 21. klavierkoncertu ar pašas sacerētām kadencēm. Esmu ielūgta kā pianiste un muzikoloģe - diskutēšu ar Maskavas profesoru, kurš prezentēs savu koncertkadenču krājumu.
Muzikoloģe pēc aicinājuma?
Kā var spēlēt, ja nezina, kas mūzikā iekšā?! Pati rakstu programmiņu tekstus. Manuprāt, publikai arī no skatuves jāstāsta par komponistiem un skaņdarbiem.
Turpināsi dzīvot Latvijā?
Esmu daudz dzīvojusi ārzemēs, un man ir pilnīgi skaidrs, ka gribu dzīvot tikai Latvijā. Mums šeit ir dzimtas lauku māja Jaunsvirlaukā, tuvu Virzas Straumēniem. Tur esmu iemācījusies staigāt un runāt, vecmāmiņa mācīja tautasdziesmas. Tur gatavoju koncertprogrammas. Dziļas saknes dod spēku un iekšēju pārliecību.
Ar pianistes pirkstiņiem ravē?
Ravēju bez cimdiem, saskare ar zemi dod spēku. Mums ir mālaina zeme. Cilvēki spa izgrūž naudu par māla maskām, bet te viss pieejams tāpat. Man visu laiku jākustas: skrienu, slēpoju, līdz novembrim peldos upē. Joprojām dejoju baleta studijā.