Fausts zem mikroskopa
V. Meikšāna variantā viens Gētes Fausts pārtapis septiņos. Septiņi Fausti nozīmē septiņas atšķirīgas pieejas. Kā zinātnē, ja pētāmais objekts ir pārāk sarežģīts, lai to aptvertu kā veselumu, pēta dažādas parādības šķautnes. V. Meikšāns nolicis Faustu uz laboratorijas galda un preparē pa daļām. Asprātīga, organiska ideja.
Pirmajā ainā Jāņa Skaņa Fausts sēž pie galda tautiskā interjerā - apkārt lupatu deķu grīdceliņi, koka galds, apklāts ar etnogrāfisku sedziņu, virs galvas - puzurs. Lāsmas Kugrēnas Helēna ieved bērnu grupiņu palūkoties, kā rit «dižgara» ikdiena. Bet brīdis nav piemērots - trakais vecis (vizuāli stilizēts pēc Raiņa, Helēna - pēc Aspazijas) rada. Kas par domām rosās viņa sirmajā galvā, nav saprotams, visticamāk, marasmatiskas. Sieva pret viņu izturas kā pret ārprātīgo, kurš kuru katru brīdi sāks trakot. Sāk. Pieceļas, kliedz nesakarīgus tekstus. Traukus L. Kugrēnas varonei izdodas izglābt. Kā trakojošais Fausts svaida pa gaisu paklājus, atliek tikai noskatīties.
Ivara Kļavinska Mefistofelis pūkainā cepurītē ar radziņiem izlien no lielas pūra lādes. Vāku ciet verot, iespiež asti, tāpēc ir drusku raudulīgs. Fausts nav īpaši atjautīgs, nākas te ar viņu ņemties, bet aste sāp. Varbūt galiņš pat nokritīs - skaidri nolasāms saudzīgajā uzmanībā, ar kādu Mefistofelis pūš savainoto vietu. Pieeja «kāds Fausts, tāds Mefistofelis» izrādē ir trāpījums desmitniekā. Šamais, piemēram, liekas no tautas pasakām izkāpis. Laime, ka darīšana ar traku intelektuāli, nevis vitālu ganu zēnu. Citādi veikals nesanāktu.
Ironiski analītisks skatījums
Faustu spēlē četri aktieri - J. Skanis, Ivars Puga, Jānis Vimba, Jānis Āmanis. Katrs savādāks, atšķirīgas arī teksta versijas - Raiņa, Valda Bisenieka, pašu tulkojumi. J. Skanis groteskajā formā ir filigrāns. I. Puga iemieso stereotipiskāko Fausta variantu - mefafiziķi meklētāju, bet drusku pārcenšas, jo aktierim, šķiet, gribas spēlēt Faustu «pa īstam», bet izrāde ir ironiski analītisks skatījums no malas. J. Vimba spēlē infantili pusaudzisku Faustu, kuram «tā vienkārši gadās». Viņa ainā Madaras Saldoveres mazgadīgā Margarēta, absolūta naivuma un galējas samaitātības meistarīgs sakausējums, paved, nogalina, krāpj, kamēr varonim bez stingra mugurkaula atliek bezspēcīgi krist Mefistofeļa - sektantiska sludinātāja - tīklos. J. Āmaņa Fausts uznāk zilā teletūbija tērpā, komunicē atsevišķām zilbēm un skaņām, līdz aktieris satrakojas, «izkrīt no lomas» un «norauj izrādi». Tad aktieru kolektīvs imitē sarunu grimētavā. Te beidzas Fausta preparēšana un sākas secinājumu daļa.
Fausts virtuvē
Pēdējā aina ir teju stundu gara, un tai vajadzētu pateikt skatītājiem tieši, ko izrādes veidotāji domā par Faustu. Pirmā izrādes daļa ir asprātīga, viegla. Otrā velkas garumā. Reiņa Suhanova nemitīgi mainīgā telpa, kuru organiski papildina Annas Heinrihsones kostīmi un Mārtiņa Meiera mūzika, pirmajā daļā ir ne tikai vizuāli krāšņa, bet arī intelektuāli piesātināta - ik detaļa ar jēgu. Kopā ar lielisko aktierdarbu un oriģinālo režisora ieceri tā spēj pateikt ja ne ko jaunu, tad vismaz dzīvu. Faustā, kurš gadu laikā apaudzis ar klišejām, tas nav maz. Daļu no «aksiomām» izrāde burvīgā ironijā iznīcina, citu patiesumu pierāda no jauna. Piemēram, klišejisko «ļaunumam ir daudzas sejas» apliecina I. Kļavinska spožie Mefistofeļi.
Otrās daļas centrā ir aktieri. Nevis viņu profesionālā varēšana vai talants, bet viņu kā privātpersonu domas, personība. Viņi runā pašu sacerētu tekstu, reflektējot par režisora piedāvāto pretnostatījumu «miers un nemiers». Režisoraprāt, tā ir Fausta atslēga - Fausts uzvar, kad apstājas. Tas, kā domu risina aktieri, gan ir šokējoši. Pārspriedums ir primitīvs, zem vidusskolas jaunāko klašu sacerējumu vidējā līmeņa.
Reti kurš, analizējot Faustu, teiks, ka tajā svarīgs ir miers. Fausts taču ir lielo meklējumu darbs. Pārsteidzoši, bet «miers/nemiers» tiešām palīdz organiskāk saprast J. V. Gētes darbu. Tikai pavisam citādi, nekā nākas dzirdēt no spēles laukuma. Faustu aktieri lieto, lai risinātu jautājumu, vai L. Kugrēnai iet pensijā. Ja neiet, tad kāda jēga palikt teātrī? Ja iet, ko darīt? Sēdēt pie loga? Jā, sēdēt, skatīties uz ainavu un būt «mierā». Un tas ir viss, ko var pateikt par Faustu? Tas ir viss, kas liekas svarīgs dzīvē? Ticu, ka talantīgā aktrise jautājumu formulējusi godīgi. Bet tam nav nekāda sakara ar mieru, nemieru, Faustu. Kur ir problēma? Ja laimei vajadzīga bezdomu bezdarbība, ja darbs riebjas, nevajag cepties. Tad taču viss ir vienkārši, vai ne? Kolēģu padomi svārstās amplitūdā «beidz ākstīties» un «vajag iedzert». Un tās ir pārdomas par oriģinālo V. Meikšāna domu! Viņam taisnība - J. V. Gēte runā par mieru un nemieru. Režisors tikai nepateica līdz galam - ka Fausta miers nav sēdēšana pie loga. Viņa fiziskā apstāšanās nozīmē jaunas, ļoti intensīvas kustības sākšanos. Garīgas kustības.
Kurš variants īstais?
Sliktākais izrādes otrajā daļā nav tas, ka tā ir garlaicīga. Sliktākais - par aktieriem rodas priekšstats kā par nedomājošiem mietpilsoņiem. Doma, ka teksts varētu īpaši neatšķirties no tā, ko viņi patiešām domā, kā viņi dzīvo, ir uztraucoša. Viens no diviem - vai nu režisors iecerējis izrādi kā garīgi satrunējušas vides atmaskojumu, vai arī vajadzēja izvērtēt kolektīvās darba metodes lietderību, citādi rodas ētiskas dabas pārdomas. Piemēram, vai drīkst eksponēt dzīvus cilvēkus, ja nojaut, ka paliksi viņus zem sitiena? Kolektīvā darba metode, protams, ir izcila, bet tai nepieciešami aktieri, kas ir ne tikai augstas klases profesionāļi, bet arī liela mēroga personības ar pamatīgu intelektuālo bagāžu. To, kurš variants ir īstais, droši vien varēs novērtēt pēc kāda laika. Režisors ar izrādi neesot apmierināts, gribot to pārstrādāt. Skatītājiem atliek gaidīt, vai septiņi Fausti iznirs kā fēnikss no pelniem.