Tajā pašā laikā vesela faktu gūzma parāda, ka Krievijas varas vertikāles pārstāvjiem ir gana sakāpināta interese par vietējos mēdijos notiekošo. Un atkal uzmanība tikusi pievērsta opozicionārajam laikrakstam Novaja gazeta, kas savos rakstos bieži kritizējis Kremļa politiku. Varētu domāt, ka tikai «ar galvu slimas» personas varētu apsūdzēt avīzi ekstrēmisma propagandā, taču tā tas nav. Šoreiz piesiešanās iespējas oficiālas valsts amatpersonas atradušas laikraksta rakstā par ultranacionālistu organizāciju Russikj obraz (krievu tēls). Tā vietā, lai vardarbības propagandu apspriestu ar pašiem krievu tēliem, atbildība tiek prasīta no laikraksta. Novaja gazeta propagandējot ekstrēmismu, apgalvo varas iestādes, un draudi slēgt avīzi kļūst pavisam reāli, situāciju komentē izdevuma vadība.
Visticamāk, vēršanās pret Novaja gazeta nav notikusi saskaņā ar pašas augstākās valsts amatpersonas rīkojumu - nopietnajām avīzēm (nelielas tirāžas) Krievijā jau sen nav vērā ņemamas ietekmes uz iedzīvotāju prātu. Šo darbu pilnībā paveic televīziju kanāli, kas pēc Vladimira Putina kļūšanas par prezidentu 2000. gadā ir nonākuši ciešā valsts varas kontrolē. Tomēr Novaja gazeta nav vienīgais šāds gadījums. Varas uzbrukumi tikuši vērsti arī pret reģionālajām avīzēm, dažādiem blogiem un interneta mājaslapām. Tas liek domāt, ka uzbrukums, piemēram, Ņezavisimaja gazeta ir nevis vienkārša amatpersonu muļķība, bet gan liecība zināmai tendencei. Lielākais ļaunums ir tas, ka uz to visu ar mēmu piekrišanu noraugās lielākā daļa Krievijas sabiedrības.
Lai ko arī varētu pārmest no dažādiem «grēciņiem» vaļā netikušajam Borisam Jeļcinam, nākas atzīt viņa laikā pastāvējušo preses brīvību un normālas politiskās opozīcijas darbošanos. Tagad ir grūti noticēt, ka tolaik Krievijas prezidentu brīvi varēja kritizēt šīs valsts žurnālisti.