Pēc divsimt gadiem, kas pagājuši kopš tā laika, rīsus ēd visā Eiropā, visvairāk, protams, Spānijā un Portugālē, kur to sēklas atveda arābu iekarotāji, taču arī citās zemēs. No Itālijas nāk risi e bisi - rīsi ar zaļajiem zirnīšiem - un, protams, risoto. Krievijā Reīņjēra grāmatu pārtulkoja septiņus gadus pēc tās izdošanas Francijā, šajā tulkojumā rīsus vēl sauca par saracēņu kviešiem, bet jau pēc 40 gadiem krievu gardēdis doktors Pufs - patiesībā kņazs Odojevskis - avīzē sniedza receptes gavēņa pilavam un saldajam pilavam no rīsiem. Latvijā tos ilgi sauca par pilava rīsiem. Tomēr, protams, īsti daudz rīsu lieto Āzijā. Kopumā tiek lēsts, ka vairāk nekā puse pasaules ļaužu, vairāk nekā trīsarpus miljardu cilvēku rīsus ēd ik dienu, nereti vairākas reizes dienā.
Visvairāk lieto baltos rīsus, lai gan ir arī melnie, brūnie un sarkanie. Ir gargraudu, īsgraudu, apaļgraudu rīsi. Tos pārdod, pieminot gan kulināro izmantojumu (pudiņa rīsi), gan gatavošanas veidu (ātrvārāmie), izcelsmes valsti vai vietu (Patnas rīsi), gan salipes spēju (suši rīsi).
Rīsus vāra ūdenī, gatavo īpašā elektriskajā rīsu katlā, kurā glabā visu dienu kā termosā, rīsus tvaicē un cep. Vēl arī rīsu produkti - nūdeles, etiķis, rīspapīra tītenīši, rīsu milti, pārslas un krekeri, rīsu vīns - ķīniešu šaosjins dzeršanai un ēst gatavošanai un japāņu sakē dzeršanai (ziemā sasildīts, vasarā atdzesēts) un mirins ēst gatavošanai.
Ir daudzi rīsu ēdieni un daudzi, kas parādās uz rīsiem, rīsos un ap tiem. Būtu jāzina islāmticīgo pilavi, kas Indijā un Pakistānā pārtapuši par birjani un pullao, Spānijā par paelju, jāielāgo itāļu risoto un rīsi ar zaļajiem zirnīšiem, kubiešu mauri un kristieši - rīsi ar melnajām pupiņām, korejiešu rīsu kūkas, ko ēd, jaunu gadu sagaidot, dzimšanas dienās un ražas svētkos, kāzās un bērēs, japāņu suši un rīsu bļodiņa pie miso zupītes, malajiešu rīsu bļoda un indonēziešu nasigorengs - ceptie rīsi, kas aizgūti no ķīniešiem, un slavenais reisttāfels jeb rīsu galds, ko holandieši noskatīja indonēziešu ciemos un kas izpaužas ar ūdenī vai kokospienā vārītu rīsu likšanu galda centrā, apkārt izvietojot līdz pat 40 dārzeņu, gaļas un zivju ēdienu kolekciju.
Rīsi ir draudziņi ikvienam ēdienam, tie ir tik neitrāli, ka uzsūc jebkuru garšu, pielāgojas ikvienai garšas vielai - saldai vai sāļai, skābai vai rūgtai, vai umami. Maigai vai asai - tiem ir vienalga. Kā par rīsiem uzsvēris Reīņjērs: «Rīsi ir hameleoni, kas pieņem jebkuru veidu tādēļ, lai sagādātu mums baudu, un visbiežāk tas arī tiem izdodas, jo tie līdzinās tiem labajiem ļaudīm, kuriem savu spriedumu nav, bet kuri svešiem spriedumiem vienmēr piekrīt.»