Nesen jaunākajā žurnāla Studija numurā publicēta saruna par mākslas kritiku vai mākslas aprakstīšanu, vai mākslai veltītajiem tekstiem. Sauciet, kā gribat, bet no tās sarunas īpaši aizķērās Alises Tīfentāles racionālie spriedumi par sociālekonomisko barības ķēdi, kuras pašā apakšā esot mākslas kritiķi. Turklāt viņu nemaz neesot, jo viņiem nav darba vietu, un tamlīdzīgi.
Alisei ir taisnība. Viedokļi par to, ka mākslas kritikas nav, apstiprina iztukšoto sajūtu pēc rakstīšanas. Skaidrs - manis tiešām nav, nevis man tikai tā šķiet.
Aptuveni atceros, kā tas notika, proti, izlienot no aprakstāmā mākslinieka ādas, tad - no pāris vienkāršo skatītāju ādas, lai puslīdz saprastu, kas un kāds ir tas, par ko rakstu, no manas pašas identitātes nekas daudz vairs nav palicis pāri.
Viens no pārbaudītiem identitātes atgūšanas veidiem ļoti burtiski un tieši saistīts ar tā saukto otro ādu. Es tiešām reizēm ticu, ka ir iespējams nopirkt tik pareizus džinsus, kas mirklī ļaus iznākt no pielaikošanas kabīnes tieši tādai, kāda es sēdos rakstīt par mākslu, - nezin par ko pārliecinātai un gandarītai, ka teksts pats labāk zina, par ko īsti esmu pārliecināta.
Par rakstīšanu, protams, saņemu naudu, jo tas ir mans darbs. Un te sākas nedienas, jo pat G-Star atlaižu džinsus par simt latiem nopirkt par vienu honorāru nevaru, bet ar Lindex diemžēl neko nevar atjaunot. Tomēr doma par pareizo, uzticamo, gandrīz vai dziedniecisko džinsu esamību neliek mieru. Un nepiekrītu, ka sarunā par dažādiem kultūras segmentiem, vai tā būtu māksla vai mākslas aprakstīšana, nav vietas tēmai par naudu. Jaunajiem un topošajiem kolēģiem, kam lielā mērā bija adresēta Studijā publicētā profesionāļu saruna, varu vien ieteikt - nerakstiet, ja redzat, ka par honorāru nevarēsiet nopirkt vismaz ūdens noturīgo skropstu tušu saziņai ar mākslu, kas mēdz novest līdz raudienam.
Jo profesijas redzamā jeb racionāli skaidrojamā puse paredz zināšanas un prasmes, bet otra - empātiju, kas jūs nodīrās dzīvus un ātri vien mudinās radošos kompensējošo mehānismu meklējumos. Manuprāt, galantērija ir maigākais un nekaitīgākais no tiem. Tomēr kaut kas tur nestrādā. Atcerējos pēdējo reizi ar glābšanos G-Star džinsos un vēl atcerējos kādu puisi, kura identitāte bija Boss brillēs ar titāna rāmjiem. Viegliem viegliņiem. Atcerējos un nokaunējos.