Ar laika pārbaudi
Laima Žurgina kino izglītību ieguva Vissavienības Kino institūtā Maskavā. 1968. gadā jaunā režisore sāka strādāt Rīgas kinostudijā. Kā īpaša vērte Latvijas filmu zelta fondā gūlusi viņas uzņemtā Latvijas kultūras darbinieku kinoportretu galerija - Māris Liepa, Ojārs Vācietis, Imants Ziedonis, Raimonds Pauls, Džemma Skulme, Ēvalds Valters, Elza Radziņa, Indulis Zariņš un daudzi citi. Tapušas arī citas filmas un neskaitāmi tematiskie kinožurnāli Sporta apskats un Māksla.
Laima uz lietām skatās reāli: «Ar neatkarības atgūšanu parādījās iespēja piedalīties filmu festivālos. Pirmās prēmijas, pozitīvās recenzijas ārvalstu presē. Likās - nu būs iespēja strādāt brīvi, bez cekas, čekas un glavļita uzraudzības. Bet kinostudijas likvidācija, profesionālās vides iznīcināšana, daudzu kolēģu aiziešana citos filmēšanas laukos un visam pāri - finanšu trūkums, diletantu vara un paaudžu nomaiņa - tie ir faktori, kas pamatīgi piebremzēja Latvijas kino gaitu. Viens no maniem labākajiem operatoriem un sirsnīgs kolēģis Kalvis Zalcmanis reiz teica: «Mums ir paveicies. Mums ir bijusi iespēja intensīvi strādāt. Mums ir radošās biogrāfijas. Jaunajai paaudzei ir sarežģītāk.» Un tas ir ļoti precīzi.»
Laimas vārds labi zināms arī pasaules kino sabiedrībā: «1992. gadā biju Kannās, ieguvu balvas festivālos Vācijā, Francijā, Itālijā, Japānā. 2014. gadā saņēmu uzaicinājumu piedalīties starptautiskā projektā Modernās mākslas galerijā Leipcigā, kur tika rādīta mana sena filma Neglītais pīlēns - cilvēka bērns. Man liekas, ka viens no kvalitātes rādītājiem ir laika pārbaude, - patīkams pārsteigums bija vēl senākas filmas Ceturtā dimensija iekļaušana nozīmīgu dokumentālo filmu programmā, kas tika izrādīta Marseļā, Lionā un Parīzē, citā projektā pagājušajā vasarā deviņas manas filmas tika izrādītas Parīzē. Manas filmas rod atsaucību ārvalstu auditorijās, un mani tas iepriecina. Joprojām saņemu ielūgumus no festivāliem, kuros esmu piedalījusies, ir profesionāli kontakti daudz kur pasaulē.» Režisore izmanto visas jaunā laika sniegtās iespējas. Dažādi Laimas darbi tapuši, apgūstot arī videomākslu.
Viss ir uz labu
Pirms pāris gadiem Laima sāka lasīt lekcijas Rīgas Amatniecības vidusskolas nodaļā, kas gatavo arī videooperatorus. «Atklāju pedagoģijas burvību, un pagājušajā gadā ieguvu arī sertifikātu Rīgas Pedagoģijas vadības augstskolā. Tas pie mākslas maģistra grāda. Mani audzēkņi ir vislabākajā vecumā - no 17 līdz 20 gadiem. Reizi nedēļā lasu viņiem lekcijas pasaules kinovēsturē. Skatāmies un pārrunājam daudzu izcilu meistaru filmas. Tās ir sarunas par dzīvi, vēsturi, aktuālo politiku. Cenšos viņiem parādīt arī Latvijas kino kopainu šodien. Skola un audzēkņi man ļoti patīk.»
Laima uzmanīgi seko kino procesiem Latvijā: «Saskatu «jauno vilni» tādā režisoru grupā kā Jānis Nords, Aiks Karapetjans, Juris Kursietis. Ir interesanti un savdabīgi kolēģi - Juris Poškus un Laila Pakalniņa. Vēl neesmu noskatījusies patlaban aktuālās filmas - Lailas Pakalniņas Ausmu un Dāvja Sīmaņa Pelnu sanatoriju -, bet te vietā būtu Mihaila Romma tādos gadījumos teiktais: «Ak dievs! Cik jums interesanta dzīve priekšā!» Jātic, ka viss notiek uz labu.»
Filma par manu paaudzi
Nākotnes plāni? «Esmu iesaistījusies vienā bezgalīgā projektā, kura nosaukums ir no Ulda Bērziņa dzejoļa Kaza kāpa debesīs. Sākotnējā ideja pieder Anitai Uzulniecei. Es piekritu filmu pārņemt, taču mani maz interesēja senā, leģendām apvītā Kazas bohēma, vairāk - kāda izvērtusies tā laika «nepareizo» jauniešu dzīve. Un tā jau ir filma par manu paaudzi, kura agrā bērnībā pieredzējusi pēckara trūkumu, Staļina laikus, Hruščova atkusni un paguvusi atstāt arī pēdas Latvijas kultūrā. Vairākums no viņiem ir aktīvi joprojām - Lancmanis, Kalniņš, Rokpelnis, Bērziņš, Tabaka, Eglīte, Zvirgzdiņš, Tenisons... Kad šādai filmai nepiešķir līdzekļus, man tas šķiet netaisni. Priekšā visi skaņošanas darbi, tulkošana, subtitrēšana, reklāmas izveidošana. Parasti filmas ekonomiskā puse ir producenta darbs. Man nav laimējies satikt «savu» producentu, tāpēc naudu nākas meklēt pašai. Filmu bez nepieciešamā minimālā budžeta nācās veidot ar lieliem pārtraukumiem. Nelielas summas piešķīra Kultūrkapitāla fonds, daži uzņēmēji un mākslas draugi. Eiropas attīstītajās valstīs tādas lielas filmas tāme ir 120 000 eiro. Tādu summu savākt bez valsts atbalsta pie mums ir neiespējami. Paralēli esmu uztaisījusi vairākas pilnmetrāžas filmas. Pēdējā no tām ir Rīgas Gidons - par mūsu pasaulslaveno vijolnieku. Vai tu esi redzējusi? Un Avangarda Amazoni? Ilgi brīnījos, kāpēc tie, kas nodarbojas ar filmu izplatīšanu, neiekļauj šīs filmas programmās. Pagāja laiks, līdz sapratu, ka vajag pašai organizēt savu filmu rādīšanu. Pirmais seanss būs Jūrmalā. Tad arī citur Latvijas kultūras centros.»
Laima, Lelde, Līga
Kā Laima jūtas kā cilvēks? «Uzskatu, ka nevajag ļaut publiski iztirzāt savu privāto dzīvi. Bulvāru prese balstās uz cilvēka zemākajiem instinktiem, un reizēm ar šausmām skatos, kā psiholoģiski tiek grauti cilvēku likteņi. Mans dēls Ikars Samardžijevs dzied Latvijas Nacionālajā operā. Man ir trīs mazbērni. Ernests dien Nacionālajos bruņotajos spēkos, Aleksandrs mācās otrajā klasē, un Anniņa dzīvojas bērnudārzā. Visi ļoti mīļi! Diemžēl nedzīvoju ar viņiem kopā. Esmu «svētdienas vecmāmiņa».
Laima palepojas - sākusi rakstīt autobiogrāfisku grāmatu: «Man ir laba atmiņa, esmu dokumentālists un materiālu grāmatai redzu katru dienu visā, kas ar un ap mani notiek.
Ļoti izjūtu, ka trūkst kaut kā līdzīga klubam, kur varētu satikt vecos kolēģus, iepazīt jaunos, pastrīdēties par filmām vai «pamētāt» idejas. Tā taču mēs kādreiz cits pret citu slīpējāmies kinostudijā.»
Režisore seko notikumiem Latvijā un pasaulē. Viņa uzskata: «Politika arī ir kā nepārtraukts radošs process, ko var vērot kā teātri vai lasīt kā romānu. Pavisam kas cits - atrasties tur iekšā. Kā teica pazīstamā politiķe Irina Hakamada - politika izkaltē dvēseli. Viņa pati veldzējoties pie māksliniekiem.»
11. februārī Laimai vārdadiena. Gunārs Treimanis grāmatā Vārdi skaidro, ka Laima ir veiksminiece, kas «no puķu pārdevējas var kļūt par pirmo lēdiju. Viņai piemīt viengabalaina jautrība, smalka gaume un izaicinošs stils.» Vai tas arī par tevi?
«Jā, es jūtos kā veiksminiece, ja vērtēju savu dzīvi lielās līnijās. Esmu dzīvojusi divās sabiedriski politiskās sistēmās, strādāju iemīļotajā profesijā, esmu tikusies ar izcili interesantiem cilvēkiem Latvijā un pasaulē, iepazinusi daudzas pasaules valstis, man ir pēcnācēji un skolnieki, vēl joprojām nav izsīkusi enerģija un dzīvesprieks. Ticu, ka esmu dzimusi zem laimīgas zvaigznes. Gribu atgādināt, ka Laima latviešu mitoloģijā ir Likteņa dieviete. Taču vispār vecāki man devuši trīs vārdus - Laima, Lelde, Līga. Visi ļoti latviski.»