Īstermiņā to varētu raksturot - nenoteiktība, nedrošība, neziņa. Situācija finanšu pasaulē un ekonomikā kopumā ir ļoti grūti prognozējama un nestabila. Šobrīd neviens īsti nevar pateikt, kas varētu un kas nevarētu būt. Viedokļi prognozēs bieži ir pilnīgi pretēji, tie mainās pa dienām, ja ne pa stundām. Finanšu tirgi, valūtu kursi, biržu indeksi, akciju cenas bieži vien ir atkarīgas no ziņām portālos. Kāds valstsvīrs kaut ko izsakās, un tirgus tūlīt noreaģē. Tas nozīme, ka visa finanšu pasaule ir ārkārtīgi nervoza.
Vai šodien notiekošie procesi ataino fundamentālas pārmaiņas pasaulē?
Pasaule ir ļoti stipri izmainījusies tieši globalizācijas rezultātā. Finanses un ekonomika ietekmējas tā, ka ļoti liela nauda, korporatīvais bizness aizplūst uz Āzijas valstīm - uz Ķīnu, Indiju, Indonēziju, Filipīnām. Nauda plūst arī uz Dienvidameriku - Brazīliju, Argentīnu. Rezultātā Vecajā pasaulē - Eiropas Savienībā un Ziemeļamerikā - finanses tiek saspiestas. Pasaulē dominē milzīgas korporācijas, un tās investē Austrumāzijā un Dienvidamerikā. Valstīs, kurās ir straujāka attīstība, kas daļēji ir straujāka tieši tāpēc, ka tur investē. No meitaskompānijām nauda ne vienmēr tiek izvesta uz māteskompānijām, kas atrodas metropolēs, bet tiek reinvestēta atpakaļ, jo attīstība turpinās, parādās jaunas iespējas, bet iespējas parādās turpat - valstīs, kuras tagad vairs nesauc par trešās pasaules valstīm. Šajās valstīs jau gadus divdesmit ir 9-10% IK pieaugums katru gadu, savukārt Vecajā pasaulē ļoti strauja attīstība skaitās 2-3%. Ja iespējas parādās tur, kāpēc naudu vest ārā un maksāt lielākus nodokļus, ja var maksāt salīdzinoši zemākus nodokļus reģionā, kurš attīstās? Sanāk tā, ka nodokļu nauda nenonāk vairs Vecās pasaules valstīs, jo arī darbaspēks daļēji tiek apmaksāts caur meitaskompānijām. Lielās kompānijas, kā General Electric, šodien savām mātesvalstīm dod daudz mazāk, nekā ļauj finansiālais un ekonomiskais potenciāls. Korporāciju konsolidētajās bilancēs, kas aptver šo kompāniju darbību ar visām «meitām», skaitļos ir gan ieņēmumi, gan peļņa, bet reāli naudas mātesvalstīs nav. Līdz ar to tiek finansēta citu valstu attīstība, bet māteszemē finanses tiek stipri ierobežotas.
Kādas sekas ir tam, ka pasaules lielās korporācijas pārceļ savu darbu uz bijušajām trešās pasaules valstīm?
Ekonomisko problēmas pusi jau minēju. Institucionālā problēma ir tā, ka šajā procesā cieš Eiropas un Ziemeļamerikas publiskais sektors, kurš īstenībā nav arī labi organizēts. It īpaši Eiropas Savienībā, kuras valstīs ir milzīgas problēmas, it īpaši ES dienvidos. Demogrāfiskās problēmas tas ir viens - sabiedrība paliek vecāka, sociālās izmaksas nepieciešamas lielākas. Sabiedrības ir pieradušas pie nodrošinātas, komfortablas dzīves. Tātad sociālajā jomā ir pieaugošas izmaksas, bet no globālās ekonomikas viedokļa tām nav avota. Situācija ir tāda, ka korporatīvais sektors pasaulē ir ļoti labs un spēcīgs, kas ir galvenā atšķirība no 2008. gada, kad problēmas radās privātajā sektorā. Tā tagad ir arī galvenā problēma publiskajam sektoram, kurš glāba korporatīvo sektoru - drukāja naudu, deva subsīdijas, nodokļu atlaides. Tagad ne Ziemeļamerikā, ne Eiropā vairs nav instrumentu, kā sabalansēt publiskās finanses. Korporatīvais sektors iet uz urrā - otrā ceturkšņa dati gan Eiropā, gan Ziemeļamerikā rāda, ka korporācijām ir labi ienākumi, laba peļņa. Bet kur tā ir? Pavisam citās valstīs. Pasaulē ir ļoti daudz naudas, bet tās vairs nav Vecajā pasaulē. Savukārt publiskajam sektoram nākas ļoti ekonomēt, savilkt ciešāk jostu, kas velk aiz sevis arī politisko nestabilitāti un nedrošību. Šodien ir jāpārskata visa nodokļu sistēma. ES izeja ir tikai nopietnā finansiālā centralizācijā, kas ir vienota nodokļu sistēma, daudz spēcīgāks ES budžets un arī politiskās sistēmas centralizācija.
Vai šo procesu atspoguļo Merkeles un Sarkozī paziņojums par vienotas Eiropas ekonomiskās valdības izveidošanu?
Pati pieeja tomēr nav pareiza. Kā tas sanāk, ka Merkele un Sarkozī ir tikušies un kaut ko nolēmuši, ka Eiropas Savienības prezidentam ir jāizveido kaut kāda padome, varbūt pat darba grupa. To latviski ir iztulkojuši kā valdība, bet runa ir par council, tātad padomi. Viss ir pilnīgi ačgārni. ES prezidentam vajadzēja saukt visus kopā un aicināt risināt problēmas. Kā tad sanāk, ka tagad divas valstis izlemj visu Eiropas Savienībā? ES ir nepieciešamas ne tikai finansiālās, bet arī politiskās reformas. Centralizācijai ir jāiet daudz tālāk - ES prezidentam, EK, komisāriem ir jābūt daudz plašākām pilnvarām. Tuvākajos piecos septiņos gados ES paredzamas ļoti nopietnas reformas, un ES izdzīvošana ir ļoti atkarīga no tā, cik enerģiskas un konsekventas būs Savienības reformas.
Ko Latvijai darīt jaunajā situācijā pasaulē - vai turpināt veco politikas inerci?
Latvijā ir jāsaprot, ka ekonomikā ir divas dažādas lietas - ir tehniskie makroekonomikas rādītāji, kā iekšzemes kopproduks, imports, eksports, un ir fundamentālās lietas - cilvēki, darbs, darbaspēks, nozaru attīstība, infrastruktūra. Pamatā uzmanība būtu jāpievērš tieši ekonomikas fundamentam. Ja nav fundamenta, arī makroekonomiskie rādītāji ilgi neturēs. Pēdējos divarpus gados ir pievērsta liela uzmanība makroekonomikai, bet ilgtermiņā mēs ļoti zaudējam, ka cilvēki aizplūst no valsts. Latvija zaudē konkurētspēju ilgtermiņā nākamos desmit divdesmit gados. Tā ir lielākā Latvijas domāšanas un filozofijas problēma, ka uzmanība tiek pievērsta tehniskajiem rādītājiem, nevis ekonomikas izaugsmei - konkrētām lietām, kas skar cilvēkus, dzīves vidi, ekoloģiju.