Žurkas nedarbnieces
Ancei ir vienpadsmit gadu. Viņa dzīvo Vecdaugavā, mācās Rīgas 32. vidusskolā. Meitenei patīk dzīvnieki, ļoti gribētos sunīti, bet vecāki saka, ka, ņemot vērā aizņemtību un mācību laikus, suns visu dienu mājās dzīvotu vientuļš un noskumis. Ance saprot, ka vecākiem ir taisnība. Kompromisa variants bija dekoratīvās žurkas Melnīte un Raibumiņš. Ance par viņām stāsta mirdzošām acīm, neslēpjot, ka dzīvnieciņi sagādāja arī dažu labu pārsteigumu, jo darīja pamatīgas blēņas. Tos labi atceras gan Ance, gan tētis Māris un mamma Arta.
Ance stāsta: «Viņas bija īstas draiskules. Ja tās izlaida no būrīša, pa ceļam tika sagrauzti visi vadi. Pirmo salmu būrīti abas sagrauza pāris dienās, pēc tam ar zobiem burtiski sakapāja plastmasas būri. Tad viņām iegādājāmies stiepļu pinuma mājiņu. Žurkas vairāk ņēmās savā starpā, es viņām īpaši nebija vajadzīga.» Ance jūsmo par dzīvnieciņu zinātkāri, apķērību, spožajām actiņām. Pat garās astes, kas daudziem cilvēkiem iedveš nepatiku un bailes, Ancei šķiet samtaini glītas. Meitene rāda Melnītes un Raibumiņa fotogrāfijas. Diemžēl žurku mūžs reti ir garāks par diviem gadiem. Abas grauzējiņas nomira viena aiz otras un apglabātas mežmalā.
Kad Melnītes un Raibumiņa vairs nebija, Ance ilgi nevarēja sadūšoties jauna grauzējiņa pirkšanai. Tomēr mājās ieradās Žurcis. Ance un Žurcis ļoti pieķērās viens otram. Nokļuvis Ances rokās pavisam maziņš, Žurcis ātri apguva dažādas gudrības. Sarunas laikā dzīvnieciņš sēž Ances rokās, pēc lūguma lec no pretī nolikta krēsla viņai klēpī, kā no slīdkalniņa šļūkā no krēsla atzveltnes, tekalē Ancei pa pleciem. Meitene palepojas - pats visu iemācījās! Žurcim ir tikai četri mēneši, bet viņš ir gudrs un ļoti tīrīgs dzīvnieciņš.
Ne mazāku uzmanību ģimenē saņēma arī viļņotais papagailis Dorians, kuru Ancei atdeva māsas draudzene. Meitenes klasē viļņotie papagailīši ir iemīļots putns, tāds esot Elīnai, Amandai, Alīnai. Žurka gan viņai vienīgajai. Dažiem ir kāmji, bet Ancei tie nešķietot interesanti.
Stāstītājas valodiņa rit raiti: «Dorians bija skaists un komunikabls. Bieži laidām viņu palidot pa istabu. Papagaiļa iemīļotā vieta bija gleznas rāmis, no kura viņš varēja pārredzēt visu istabu. Viņš cēlās kopā ar mums un kopā gāja gulēt. Vakaros, kad visi posās pie miera un cita pēc citas tika nodzēstas lampas, papagailis pats ielidoja atpakaļ būrī. No rīta, kad bijām pamodušies, viņš skaisti dziedāja.»
Zaudētās modrības cena
Putns dzīvoja visu mīlestības saulītē un bija īsts mieramika. Dorianam ļoti patika uzlaisties Ancei uz pirksta, aptvert to un ilgi skatīties meitenei acīs. Vēl viņam patika piedalīties ģimenes vakariņās. Tētis reizēm pat ļāvis Dorianam cienāties no sava šķīvja. Tagad mājinieki atceras, ka Dorianam ļoti nepatika Žurcis.
Tovakar viss notika zibenīgi - Žurcis vēl bija maziņš, tāpēc šķita nevainīgs kā bērns. Dorians, kā ierasts, sēdēja Ancei uz pirksta, bet pāris mēnešu vecais Žurcis - meitenei klēpī. Grauzējam nostrādāja instinkti - pēkšņi Žurcis lēca un ieķērās Dorianam kaklā tik stipri, ka Ances māmiņa ar grūtībām dabūja viņa žokļus vaļā, taču par vēlu - Dorians bija pagalam. Ance, asaras izraudājusi, ar vecākiem izrunājusies, tagad prātīgi spriež: «Mēs nevainojam Žurci, bet paši sevi. Zinājām, ka žurka putnus uztver kā medījumu un, lai putnus nepakļautu liekam stresam, tos vajag turēt tālāk no grauzēja. Taču Žurcis likās vēl tik maziņš, un Dorians taču prata lidot!»
Dorianu apglabāja turpat, kur jau dus Melnīte, Raibumiņš un opja sunītis. Žurci par notikušo neviens nebāra, bet viņš ļoti pārdzīvoja savu rīcību un uz nervu pamata visu nakti būrī grauza kartona kastīti.
Dzīve turpinās
Ance nevar aizmirst Dorianu. Pirms trim nedēļām, ciemojoties pie vecmāmiņas Tukumā, meitene zooveikalā ieraudzīja Dorianam ļoti līdzīgu zilganbaltu papagailīti un zvanīja tētim. Abi pārnāca mājās ar jaunu spārnoto ģimenes locekli. Ance domā, ka Čiris ir papagaiļzēns, jo «puikām deguntiņš ir gaiši zils, bet meitiņām mazliet brūngans. Taču, ja putniņš sāks dēt oliņas, būs skaidrs, ka esmu kļūdījusies». Atšķirībā no Doriana, kurš jaunajā vietā aklimatizējies pāris dienās, Čiris joprojām ir mazliet nervozs un bailīgs. Izlaists istabā palidot, Čiris vēl pats nedodas atpakaļ būrī. Taču viņš jau mazliet dzied un nāk sēdēt Ancei uz pirkstiņa. Meitene tagad zina, ka dzīvnieku pasaulē ir savi likumi. Kaut video sižetos, piemēram, redzēts, ka kaķis guļ mīļi apkampies ar peli, tie ir skaisti izņēmumi. Žurcis un Čiris nekad vienlaikus netiks laisti laukā no būrīša. Domājams, ka Čiris nodzīvos līdz sirmam vecumam, jo Dorians taču par to samaksājis ar savu dzīvību.