Ļoti iespējams, ka būs iespaids. Lai labāk izprastu, ņemsim vērā, ka SVF astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados vienmēr pieturējās pie viena veida politikas. Ja valsts nokļuva maksājumu krīzē, tad valstij lika samazināt izdevumus, lai sabalansētu budžetu. Šo politiku sauca par Vašingtonas konsensu, kas saturēja arī politiskas prasības. Problēma visai šai pieejai bija tāda, ka, samazinot izdevumus valsts budžetā, samazinās privātpersonu ienākumi. Katrs valsts ierēdnis ir privātpersona, kas patērē. Ja samazina valsts budžetu, privātpersonas var mazāk patērēt un valsts ekonomika sarūk. Daudzas valstis, ievērojot šo SVF politiku, piedzīvoja krahu, jo «taupības politika» noveda pie ekonomikas samazināšanās un ilgstošas stagnācijas. Beigu beigās valstis bija spiestas vai nu bankrotēt, vai devalvēt valūtu. Kad par SVF izpilddirektoru kļuva Dominiks Stross-Kāns, kurš ir franču sociālists, viņš ienesa jaunas vēsmas SVF. Arī Valūtas fondā sāka runāt, ka taupības politika nekur nenoved, ka to nevajag ievērot, ka vajag domāt nevis kā taupīt, bet kā augt. Ja valsts strauji aug, tad valsts ir arī spējīga atmaksāt aizdevumu. Tāpēc daudz svarīgāk, ka valsts strauji aug, nevis ietaupa, mēdza runāt Stross-Kāns. Vēl vairāk. Lai valsts varētu strauji augt, valstij vienā vai otrā veidā ir jānoraksta daļa parādu. Vai nu tas notiek, samazinot naudas vērtību, to devalvējot, vai radot inflāciju, vai vienkārši daļu parādu norakstot, lai valsts varētu straujāk augt.
Jūs runājat pie mums nedzirdētas lietas. Pret Latviju šādu jūsu tikko raksturoto Dominika-Kāna attīstības politiku SVF nekad nav piemērojis.
Tā ir taisnība, bet Latvijā SVF sākotnēji bija pret mūsu valdības piedāvāto programmu. SVF teica, ka Latvijā nevajag saglabāt cietu lata kursu, bet vajag iziet no parādu krīzes, samazinot naudas vērtību un audzējot lielāku valsts budžetu.
Parasti tiek runāts, ka SVF mums uzspiež noteiktu politiku. Sanāk, ka ir otrādi, ka pašreiz īstenotā politika ir nākusi kā Latvijas valdības un politiskās elites noteikta ideja.
Domāju, ka šī ideja nāk no Latvijas Bankas un Eiropas Centrālās bankas, kura baidījās, ka Latvijas valūtas kursa maiņa var ietekmēt valūtas kursu maiņu citur. Dominiks Stross-Kāns Turcijā no tribīnes teica, ka tas ir plaši zināms noslēpums, ka SVF atbalstīja devalvāciju Latvijā. Būtībā Dominiks Stross- Kāns ieteica Latvijai citu politiku un pierādīja, ka tā valsts, kura devalvē valūtu, daudz straujāk kļūst bagāta nekā tā, kas valūtu nedevalvē. Tieši Strosa-Kāna ietekmē SVF sākotnēji neatbalstīja to taupības politiku, kuru tagad īsteno Latvija.
Kam ir izdevīga iespējamā SVF politikas maiņa pēc incidenta, kas noticis ar D. Strosu-Kānu?
Konspirācijas teorijas pastāv. Īpaši Francijā. Dominiks Stross-Kāns pirms pāris nedēļām pats pravietiski paziņoja, ka viņu mēģinās apsūdzēt kādā seksuālā skandālā. Politikās, kuru propagandēja Stross-Kāns, zaudētāji vairāk bija kreditori, bet ieguvēji - tie, kuri ir aizņēmušies. Iespējams, kādi no lielajiem kreditoriem tiešām bija neapmierināti ar Strosa-Kāna politiku.
Zaudētāji tātad bija banku sektors, bet ieguvēji - pārējā sabiedrība.
Jā, ja skatāties īstermiņā. Esmu pārliecināts, ka ilgtermiņā ieguvējs būtu arī banku sektors, ja ekonomika ir lielāka.
Vai ir indikācijas, ka SVF politika varētu mainīties, mainoties fonda vadībai?
Mainoties vadībai, vienmēr mainās politika. Mēs nezinām, kas būs jaunais SVF vadītājs. Mēs zinām, ka Strosa-Kāna vietnieks ir JP Morgan bijušais vadītājs. Stross-Kāns bija vairāk sociālists, turpretim viņš ir vairāk baņķieris.
Jebkādu Latvijas valdības politikas maiņu ļoti ierobežo noteiktais kurss uz eiro ieviešanu. Kā jūs to vērtējat?
Eiro nav piemērots nabadzīgām valstīm. Mēs varam uzskaitīt teorētiskus iemeslus, kāpēc eiro nav optimāla valūtas zona Latvijai. Tomēr jebkurš lasītājs var praksē novērot, ka visas nabadzīgās valstis - Grieķija, Portugāle, Spānija, Īrija -, kas pievienojās eirozonai, šodien ir neilgā laikā bankrotējušas. Šie bankroti ir neparasti, jo kopš Otrā pasaules kara neviena valsts Eiropā nebija bankrotējusi, bet tagad pēc iestāšanās eirozonā valstis bankrotē. Ir par ko aizdomāties. Stipra valūta nav piemērota vājām valstīm. Vājām valstīm ir piemērota vājāka valūta. Grieķija iekūlās problēmās tāpēc, ka valdība bija izšķērdīga. Bet Spānijā, Īrijā un Portugālē valdības noteikti nebija izšķērdīgas. Problēma, ka eirozonā pārāk viegli pieejamā nauda neveicina ražošanu, bet veicina spekulācijas ar nekustamo īpašumu un inflāciju. Fundamentāla eirozonas problēma ir tā, ka valstis, kuras ir vājas, paliek vēl vājākas, kad tajās ieplūst nauda, kas palielina cenu līmeni, kas padara nekonkurētspējīgu to ražošanu un eksportu. Tas valsti ieved bezdarbā un bankrotā. Arī ASV ir līdzīga ekonomiskā zona, kurā ir vienota valūta un daudzi štati. Bet ASV federālais budžets veido 17% no IK, savukārt ES centrālais budžets Briselē ir tikai 1,2% no kopējā budžeta, pārējais ir dalībvalstīs. Tāpēc ASV spēj izlīdzināt ekonomisko ciklu, palīdzot grūtībās nonākušajiem štatiem, ko Eiropa nespēj. Bet ASV veido viena nācija, turpretim nacionālais egoisms Briseles budžetu palielināt neļauj un neļaus. Ja mēs vēlamies vienotu Eiropas valūtu, ir nepieciešams lielāks ES centrālais budžets, kamēr tā nav, labāk ir turēties katram pie savas valūtas.