Saistībā ar Grieķijas parādu problēmām satricinājumus piedzīvoja arī Eiropas dienvidaustrumu finanšu citadele Kipra, kura šā gada pirmajā ceturksnī atradās reģiona ekonomiskās izaugsmes arjergardā. Par spīti tam, ka minētās valstis nesen piedzīvojušas strauju investoru uzticības pieaugumu, kas, izmantojot parāda vērtspapīru likmju kritumu, tām var ļaut vieglāk pārvarēt trekno gadu «pārēšanās» sekas, situācija nav vienkārša, un tādās Dienvideiropas valstīs kā Portugāle, Grieķija un Itālija finanšu krīze ekonomikas apjomiem likusi sarukt līdz gadsimta sākuma līmenim.
Grimst parādos
Viens no galvenajiem traucēkļiem, kas Eiropas monetārās savienības perifērijas valstu ekonomikas kavē uzņemt apgriezienus, ir iespaidīgā parādu nasta. Tas attiecināms gan uz apjomīgajiem ārvalstu kreditoru aizdevumiem, gan arī vietējo banku kredītportfeļiem, kuru stāvoklis turpina pasliktināties. Labvēlīgāka ārvalstu investoru attieksme, kas valstīm šobrīd ļauj lētāk nekā iepriekš pārkreditēt savas saistības, uz vietējo labklājību tik drīz neatsauksies, un šī iemesla dēļ komercbankas turpina cīnīties ar slikto kredītu masas pieaugumu.
Piemēram, Itālijas komercbankās šādu - slikto - kredītu apjoms gada laikā palielinājies par 22,3%, aprīlī sasniedzot 166,4 miljardus eiro. Arī Spānijā situācija nav daudz labāka un kopējais slikto aizdevumu īpatsvars komercbanku portfeļos sasniedz 13,4%, kas gan ir par 0,2 procentpunktiem mazāk nekā pagājušā gada beigās, taču par trim procentpunktiem augstāk nekā 2012. gada izskaņā. Krietni sliktāka situācija ir Grieķijā, kur šajā ziņā šķietami nav pilnīgi nekādu bremžu un slikto kredītu īpatsvars komercbankās ir palielinājies virs 30% no visa aizdevumu apjoma. Drūma aina paveras arī tad, ja paraugās uz kopējiem valsts parādiem salīdzinājumā ar to ekonomikas apjomu.
Piemēram, Grieķijas parāds sasniedz 175% pret valsts iekšzemes kopproduktu (IKP), un krītošā tautsaimniecība situāciju turpina pasliktināt. Līdz ar to ir jānotiek brīnumam, lai ar starptautiskajiem aizdevējiem savulaik panākto vienošanos līdz 2020. gadam valsts parādu samazināt līdz 120% pret IKP varētu izpildīt kaut puslīdz. Tas, protams, var būt iemesls, lai pabojātu investoru noskaņojumu finanšu tirgos, biržās radot jaunus satricinājumus.
DNB bankas ekonomikas eksperts Pēteris Strautiņš gan mierina, norādot, ka Grieķijas dēļ jauna finanšu krīze nedraud. «Var jau būt, ka šī valsts - Grieķija - spēj sagādāt vēl kādu pārsteigumu, bet šobrīd vairs nav lielu ilūziju, tāpēc pārsteigumu risks vērtējams kā krietni mazāks. Sagaidu, ka eirozonas dalībvalstīm, kas Grieķijai aizdevušas naudu, nāksies norakstīt daļu parāda. Tas var notikt atklāti un nepārprotami vai arī slēpti, stiepjot atmaksas termiņus un tamlīdzīgi, šādi samazinot no Grieķijas nākotnē saņemamās naudas tagadnes vērtību. Skaidrs, ka otrs variants ir politiski pieņemamāks kreditorvalstīm,» potenciālo scenāriju ieskicē ekonomikas eksperts.
P. Strautiņš ir arī skeptisks pret Grieķijas tautsaimniecības atveseļošanos, norādot, ka tādu labklājības līmeni kā pirms finanšu krīzes grieķi varētu sasniegt pēc vairākām desmitgadēm, tam par iemeslu ir nepievilcīga biznesa vide, kā arī pārāk mazs eksports ar diezgan vienkāršu produktu portfeli bez straujas izaugsmes iespējām. Tajā pašā laikā P. Strautiņš norāda uz Spānijas sasniegto, šī valsts panākusi nozīmīgu progresu eksporta sektorā, kas šajā gadījumā ir izšķiroši.
Traucē novecošana
Paralēli notikumiem Eiropas dienvidos sevišķi iedvesmojošas nešķiet arī vairākas iepriekš par samērā veselīgām uzskatītās ziemeļu reģiona valstis, piemēram, Nīderlande, Igaunija un Somija, kuras gada pirmajā ceturksnī piedzīvojušas ekonomikas kritumu. Tas savukārt liek jautāt par visas monetārās savienības ekonomisko procesu virzību.
«Atveseļošanās eirozonā nenotiek un paredzamā nākotnē diezin vai notiks. Es pieļauju, ka šāds nulles vērts izaugsmes temps var turpināties gadiem, un šeit zināmā mērā Eiropa var vilkt paralēles ar Japānu, kur sākotnēji tika runāts par zaudēto desmitgadi, taču ekonomisko problēmu risināšana bija ievilkusies uz vēl ilgāku laiku,» spriež ekonomists Uldis Osis.
Viņš uzskata, ka tam ir vairāki iemesli. Viens no tiem ir sabiedrības novecošana, kuras rezultātā tirgū samazinās iekšējais pieprasījums. «Lai arī vecīši mīl ceļot, tomēr dara to samērā pasīvi un bieži vien sēž mājās pie televizora,» tēlaini izsakās ekonomists un piebilst, ka tas ir tikai viens no piemēriem, kas liecina par novecojošas sabiedrības neveicinošo ietekmi uz ekonomisko procesu attīstību. Sabiedrībai novecojot, pasliktinās arī kopējā patēriņa struktūra, kas sevišķi izpaužas attiecībā uz ilglietošanas preču iegādi, nozīmējot mazāku vietējo pieprasījumu, piemēram, pēc auto vai būvniecības pakalpojumiem. Konkrētajā gadījumā tas savukārt negatīvi atsaucas uz citām mašīnbūves un metālapstrādes nozarēm, izraisot jau plašāku negatīvu ekonomisko procesu spektru. Vienlaikus U. Osis norāda, ka līdz ar tehnoloģiju attīstību mazinās nepieciešamība pēc nemitīgas darbinieku uzturēšanās birojos, tas savukārt pamazām atstāj ietekmi uz būvniecības un nekustamo īpašumu nozari. Tāpat tas mazina vajadzību pēc darba rokām arī transporta sektorā, piemēram, dzelzceļa un lidostu pakalpojumiem.
Jāmaina modelis
Raugoties uz situācijas attīstību Eiropā, U. Osis uzskata, ka Latvijā būtu jāsāk diskutēt par vispārēju ekonomiskā modeļa maiņu. «Mēs nevaram atļauties to pašu, ko ar savām dziļajām kabatām spēj Rietumeiropas valstis,» spriež ekonomists un piebilst, ka pēdējā laikā Baltijas valstu izaugsmes tempi ir sākuši iet uz leju. Tiesa, viņš piemetina arī to, ka nulles vērta izaugsme ne vienmēr liecina par krīzes tuvošanos, jo ekonomikai ne vienmēr ir jāattīstās tikai kvantitatīvi, svarīga ir arī kvalitāte, ar to domājot izaugsmi, kas ir vērtējama ne tikai makroekonomiskajos skaitļos, bet arī sabiedrības labklājībā. Tas esot attiecināms gan uz nodokļu sistēmu, gan tehnoloģijām. Savukārt P. Strautiņš tautsaimniecības nākotnē raugās optimistiski, norādot, ka tuvākie daži gadi būs ļoti veiksmīgi Latvijas eksportam. Viņš arī uzskata, ka pēc dažiem gadiem dzīves līmenis Latvijā būs augstāks nekā Grieķijā.
Ekonomistu atzinumos ne vienu reizi vien ir minēts, ka nabadzīgās valstis turpina tādas palikt, jo nav grūdiena patēriņa pieaugumam, līdz ar to nav vispārēja pieprasījuma pieaugumā, jo naudas aprite ekonomikā ir vāja. Taču, tiklīdz tā palielinās, arī ekonomisko procesu noritēšana inerces ietekmē kļūst daudz straujāka, tādējādi veicinot jauna, augstāka labklājības līmeņa sasniegšanu. Runājot eirozonas kontekstā, tieši šis aspekts var kļūt par dienvidu valstu klupšanas akmeni.