«Ja grieķi veiksmīgi ieviesīs reformas, tad arī Eiropas Savienības attieksme uzlabosies, kas ilgtermiņā var pavērt ceļu turpmākajām sarunām par atsevišķu nosacījumu mīkstināšanu un nopietnāku parādu restrukturizāciju,» spriež Baltikums Bank investīciju portfeļu pārvaldnieks Kaspars Peisenieks. Tomēr attiecībā uz reformu veikšanas reālo iespējamību - ne tikai teorētiskām, sarunās izlolotām iecerēm - ir arī ļoti skeptiski skatījumi.
Jāpiebilst, ka Eiropas Centrālās bankas (ECB) valdes un padomes loceklis Benuā Koērs pirmdien izteicās, ka Grieķijas parādsaistībām nepieciešama restrukturizācija, vēsta LETA. Grieķijas starptautisko kreditoru pārstāvji jau nedēļas sākumā ieradās Atēnās un sāka pārrunas ar valsts varas iestādēm par tā dēvēto trešo glābšanas programmu, paziņoja Eiropas Komisija.
Atkarība no kreditoriem
«Tas, ko nesaprot atsevišķi Vācijas politiķi, ir fakts, ka nav jēgas prasīt atdot neatdodamus parādus,» vērtē ekonomists un uzņēmējs Jānis Ošlejs. Viņaprāt, nākamā aizdevuma kārta Grieķijai neko nedos, jo pēc būtības prasa no grieķiem izdarīt to, ko nav bijis iespējams izdarīt iepriekšējos piecus gadus, un tikai paildzinās parādu nomāktās valsts finansiālo agonēšanu.
Grieķijas ekonomisko situāciju visai skeptiski vērtē arī Baltic International Bank Aktīvu individuālās pārvaldīšanas un brokeru pakalpojumu pārvaldes vadītāja Anna Valtere. Viņa skaidro, ka problēma ir tajā apstāklī, ka Grieķijas parāds ir pārāk liels attiecībā pret tās ekonomiku apjomu. Pašreiz parāds ir apmēram 180% no Grieķijas iekšzemes kopprodukta (IKP), bet pēc jaunas aizdevuma daļas saņemšanas, kā arī ļoti iespējamajā situācijā, ja Grieķijas ekonomika saruks vēl vairāk, tas viegli varētu pārsniegt 200% no IKP.
«Tādu parādu Grieķija nevarēs nedz atmaksāt, nedz pārfinansēt uz tirgus nosacījumiem - pat ja ļoti vēlēsies. Rezultātā Grieķijas finanšu sistēma ilgtermiņā būs atkarīga no tās kreditoru labās gribas, kas radīs pamatīgu nenoteiktību, proti, šīs valsts attiecības ar kreditoriem, maigi sakot, nav bez problēmām, un nav pamata uzskatīt, ka nākotnē tas mainīsies,» spriež bankas finanšu eksperte.
A. Valtere uzskata, ka dažādu valstu investori neieguldīs Grieķijā, kamēr netiks paziņots reāls plāns, kā šī valsts atrisinās pārmērīga parāda problēmu.
Divi scenāriji
«Manuprāt, ilgtermiņā ir divi iespējamie scenāriji - vai nu tiks veikta parādu norakstīšana, vai arī Grieķija izstāsies no eirozonas,» spriež J. Ošlejs. Viņaprāt, tas, kas notiek pēdējos mēnešos, ir politiķu, tajā skaitā arī Latvijas, nevēlēšanās atzīt saviem vēlētājiem vairāku simtu miljardu zaudējumus.
Eksperts pieļauj, ka parādus vajadzēja norakstīt jau 2010. gadā, jo pēc tam Grieķija būtu varējusi normāli attīstīt savu ekonomiku un eirozona mierīgi varētu dzīvot tālāk. Arī A. Valtere izaugsmes iespējas saskata pie ievērojami mazāka parāda apjoma nekā patlaban. Viņasprāt, lai nodrošinātu Grieķijas ekonomikai iespēju ilgtspējīgi attīstīties, nepieciešams samazināt Grieķijas parādu līdz 120% no IKP. «To var izdarīt tikai, norakstot daļu parāda. Protams, jebkura parādu norakstīšana līdzi nes zaudējumus tieši Eiropas Centrālajai bankai un eirozonas valstu valdībām, kurām savukārt būs praktiski neiespējami izskaidrot to saviem vēlētājiem. Līdz ar to izskatās, ka Grieķija nokļuvusi apburtajā lokā - samazinot izdevumus, ko prasa aizdevēji, tā samazinās savas ekonomikas kopproduktu un vēl vairāk palielinās parāda apjomu pret IKP, nesamazinot - zaudēs aizdevēju atbalstu un bankrotēs, kas arī nebūs labi Grieķijas ekonomikai,» dilemmu ieskicē finanšu speciāliste.
Nordea Private Banking Ieguldījumu pārvaldes vadītājs Atis Krūmiņš izsaka viedokli, ka, ņemot vērā straujo Grieķijas premjera Alekša Cipra nostājas maiņu - pēc spēcīga «nē» referendumā, jau nākamajā nedēļā piekrītot aizdevēju nosacījumiem, kas ir pat skarbāki par iepriekš skeptiski vērtētajiem aizdevēju nosacījumiem, var pieņemt, ka sarunas par parādu restrukturizāciju varētu būt notikušas.
«Varam gaidīt aizvien aktīvāku dialogu par esošo parādu nosacījumu mīkstināšanu Grieķijai. Tas varētu būt termiņu pagarināšanas un procentu brīvdienu veidā, nevis tieša parāda apjoma samazināšana. Finanšu tirgus šādu pavērsienu jau gaida labu laiku, bet Starptautiskā Valūtas fonda pievienošanās šai nostājai norāda, ka tas ir gandrīz neizbēgami,» situāciju komentē A. Krūmiņš.
Monetārā adata
J. Ošlejs atsaucas uz ASV pieredzi finanšu krīzes risināšanā, kur centrālā banka nodrukāja jaunu naudu, ko izmantoja finanšu sektora glābšanai, un galu galā patlaban ASV ir vairāk darba vietu nekā pirms iepriekšējās finanšu krīzes. Ekonomists uzskata, ka arī ECB varēja darboties pēc šī paša scenārija, nodrukājot papildu naudu, lai segtu neatdodamās parādsaistības, un izmantot šo naudu Vācijas, Francijas un citu valstu, kuras aizdevušas naudu Grieķijai, banku rekapitalizācijai.
Tieši ECB darbība lielā mērā ir tālākais valūtas zonas stabilitātes garants. Tas attiecas arī uz minēto ekonomikas stimulēšanu ar obligāciju pirkšanas starpniecību, radot papildu stimulus tam, lai bankas stimulētu veikt aizdevumus ne tikai valstīm, bet arī privātajam sektoram, zemākām kredītu procentu likmēm veicinot patēriņu un uzņēmējdarbības aktivizēšanos eirozonā. Tomēr parāda vērtspapīru cenu pieaugums pat ilgtermiņa obligāciju ienesīgumu pietuvinājis nullei, radot bažas par jauna finanšu burbuļa veidošanos.
Kopumā eirozonas nākotnes perspektīvas vēl aizvien ir neskaidrību pilnas, neļaujot izslēgt jaunus satricinājumus. J. Ošlejs pieļauj varbūtību, ka pie pašreizējā parādu krīzes risinājuma modeļa valūtas zona laika gaitā atkal var finansiāli sašūpoties. Grieķijas situāciju pasliktina tas, ka valsts ekonomika orientēta uz iekšējo tirgu, bet eksports pārsvarā ir ar zemu pievienoto vērtību. Tādējādi, jo vairāk tiek savilktas jostas, jo mazāk naudas paliek tautsaimniecības apritē un ekonomika saraujas, bet parāda apjoms pret IKP kļūst aizvien lielāks.
«Ja reiz esam eirozonā iestājušies, tad Latvijai izdevīga stipra, nevis vāja eirozona,» rezumē J. Ošlejs.