Klajā nākušais DnB NORD bankas Latvijas barometra pētījums par aktuālo demogrāfijas tēmu rāda, ka vairāk par zemo dzimstību ļaudis satraukušies par emigrāciju. Atbildot uz jautājumu, kas demogrāfiski visvairāk apdraud Latviju, 54% aptaujāto atzinuši, ka iedzīvotāju aizbraukšana, 26% uzskata, ka zemais dzimstības līmenis. Sabiedrības emocionālais noskaņojums var radīt kārdinājumu demogrāfisko problēmu risinājumu meklēt galvenokārt emigrācijas ierobežošanā un emigrējušo aicināšanā atpakaļ uz mājām vai vismaz ieslīgt garās diskusijās par valdības un politiķu vainu emigrācijas plūsmas veicināšanā. Mans ieteikums ir godīgi paraudzīties uz pasaulē notiekošo, kas ļautu labāk saprast migrācijas faktoru nozīmi nākotnē un pragmatiskāk apzināties mūsu valsts un tautas izredzes.
Apzinoties faktu, ka lielākā daļa no Latvijas izceļojušo to darījuši ekonomisku apstākļu spiesti un, iespējams, ne ar to lielāko prieku, nevaram tomēr noliegt, ka tas bijis šo cilvēku individuālais lēmums savas ekonomiskās labklājības uzlabošanai. Nereti tam pamatā droši vien bijusi arī vēlme pilnveidoties un pavērt plašākus apvāršņus savai attīstībai. Svešā vietā un svešos ļaudīs vieglāk sevi mainīt un panākt lūzumu līdzšinējā ne īpaši veiksmīgajā dzīves gājumā nekā to darīt dzimtā ciema ļaužu priekšā, vietējo aizspriedumu un kompleksu sasaistītam.
Atšķirībā no iepriekšējām paaudzēm un laikmetiem patlaban Latvijā katram ir agrāk nebijušas iespējas brīvi pārvietoties lielā pasaules daļā, meklējot savai emocionālajai un ekonomiskajai labklājībai piemērotāko vietu. Un te nu indivīda un sabiedrības jeb valsts kopējās intereses nonāk pretrunās, kurām ar laiku būs tendence tikai pieaugt.
Teorētiski raugoties un salīdzinot Latvijas mazo tirgu ar iespējām plašajā pasaulē, jebkuras profesijas pārstāvim, izņemot varbūt tikai latviešu valodas profesionālos kopējus, labākas individuālās profesionālās izaugsmes iespējas ir lielākā tirgū. Mēs taču priecājamies, ka mūsu diriģentu, ārstu, zinātnieku vai hokejistu profesionālie panākumi tiek augstu vērtēti ārzemēs, nodrošina viņiem labus līgumus un ienesīgas darbavietas. Tā taču ir normāla karjeras izaugsme, uz kādu mēs virzām savus bērnus un patiesībā katrs klusībā sapņojam par to. Vai mums vajadzētu savus bērnus audzināt ar domu, lai viņi netiecas pēc augstākiem profesionāliem sasniegumiem, jo tas taču nozīmētu viņu emigrēšanu no Latvijas un nākotnē, iespējams, mazākas pensijas mums?
Emigrācijai ir dažādas sejas, un bieži mēs redzam tikai to, ko vēlamies ieraudzīt. Vai arī tikai to, ko spējam ieraudzīt, jo negribam sevi apgrūtināt ar domām par to, ka pasaule mainās, pat ja neesam pamanījuši vai negribam to pamanīt.