Es dzirdēju gudrus cilvēkus sakām, ka tāds jau tas bizness ir, un nodomāju, ka tādā gadījumā nav veiksmīgi to salīdzināt ar valsti. Es tomēr izvēlējos neizdarīt pārsteidzīgus secinājumus. Es nolēmu, ka, pirms mest uz kādu apsūdzības akmeni, ieskatīšos ciešāk spogulī, vai pats esmu darījis pietiekami.
Es pārstāju gaidīt brīnumus no politiķiem un nolēmu ņemt lietas vairāk savās rokās. Es liku lietā angļu valodas zināšanas, nodibināju uzņēmumu, turpināju agri celties un, protams, gludināt bikses. Es ļoti centos un, kaut tirgū iespiesties bija grūti, savu mazumiņu panācu. Es reklāmās redzēju, ka politiķis sola pēc kāda laika nodrošināt cilvēku cienīgu dzīvi ģimenei ar trim bērniem. Es pasmaidīju: mums jau bija piedzimis trešais, un mēs jau dzīvojām kaut arī ne lepni, tomēr gana iztikuši bez citu solījumiem.
Es drīz vien sapratu, ka mūsu uzņēmumam vajag attīstīties un dažādot darbību. Es paņēmu kredītu, tas nebija grūti, un, cerību spārnots, uzcēlu jaunas produkcijas ražotni. Es aizvien agri cēlos un pūlējos jaunajā ražotnē, kamēr avīzēs varēja lasīt, ka par ministra padomnieku bez pūlēm kļūst viņa šofera dēls un izbijuši politiķi un viņu draugi pelna tūkstošus valdēs uzņēmumos, par kuru darbību viņiem diez vai kas daudz ir zināms. Es dzīvoju ar viņiem vienā valstī, tomēr it kā citā pasaulē.
Es krīzes laikā piedzīvoju smagu triecienu savam uzņēmumam. Es ziņās lasīju, ka varas partijas krīzes smagumu uzliek opozīcijas pleciem, bet, kad briesmas pāri, taisās nākt atpakaļ. Es šo to esmu sapratis. Es to nepieļaušu. Es piedalīšos vēlēšanās.