«Valodniecība ir ļoti labs akadēmiskais pamats, kas attīsta domāšanu, loģiku utt., bet darbam kaut kas jāpiemācās klāt.» Vasilijam par «piemācīšanās» poligonu kļuva tiesu sistēma.
Laikam biju apķērīgs
Stājoties augstskolā, Vasilijs lolojis sapni rakstīt recenzijas, grāmatu apskatus. Tomēr akadēmiskajās studijās drīz saprata, ka nekāda recenziju rakstīšana īsti nesanāks, un nosvērās par labu specializācijai tieši valodniecībā, tālāk jau padziļināti apgūstot latviešu, lietuviešu, angļu valodu. «Valodniecības virziens likās daudz praktiskāks un dzīvē noderīgāks. Darbs ar tekstu, tā struktūru, formu - tajā saskatīju perspektīvu.»
Otrajā kursā Vasilijs, draugu paaicināts, kļuva par tulku Rīgas Latgales priekšpilsētas tiesā, kas Latvijā ir viena no noslogotākajām rajona tiesām. Jātulko bija tiesas sēžu gaita, dokumenti, tiesas spriedumi un pamatā no krievu valodas un uz to, tiesā tā 90. gadu beigās bija visai populāra. Par spīti atsaucīgajiem un saprotošajiem kolēģiem, sākumā gājis kā pa celmiem. «Kad mani kādā krimināllietā ieveda tiesas sēdē, lai parādītu, kā viss notiek, man likās - puslīdz ciešami, tikšu galā. Bet ugunskristības bija kādā civillietā. Tas bija strīds par atjaunošanu darbā, specifiska lieta, specifiska valoda… Tur es neko nesapratu un tulkojot spēju tikai aptuveni lavierēt,» Vasilijs smejas. «Bet laikam biju apķērīgs, diezgan ātri visu uztvēru.»
Lietu bija daudz, un tiesas zālē nereti nācās pavadīt augu dienu, tāpēc augstskolā pasniedzēji ne reizi vien uzstāja, lai taču students beidzot izvēloties - studēt vai strādāt. Tomēr Vasilijs cīnījās. Pēc gada viņam piedāvāja kļūt par tiesas sekretāru. «Man tā vide patika, un es acīmredzot izrādīju to, ko darba devēji sagaida, - iniciatīvu, interesi -, nebaidījos uzņemties papildu darbiņus.» Darbā tiesas kancelejā bija mazāk stresa un tulkošanas, vairāk lietvedības un cilvēku konsultēšanas. Vēl pēc gada sekoja paaugstinājums par kancelejas vadītāju, kas atbild par tiesas sekretāru un tulku darbu, komunicē ar medijiem un tiesas apmeklētājiem. Paralēli Vasilijs bija arī tiesneša palīgs.
Daudz nācās strādāt ar krimināllietām, tas radīja interesi, tāpēc Vasilijs iestājās Policijas akadēmijā, lai praksē apgūto nostiprinātu arī teorētiski. Tiesa, akadēmija palika nepabeigta, jo to likvidēja, taču Vasilijs uzskata, ka dabūjis visu, ko gribējis, - piecu gadu laikā noklausījies visus iespējamos tiesību studiju kursus. «Tagad nebaidos ne no viena dokumenta!»
Nogura no nelaimīgajiem
Iespējams, Vasilijs joprojām strādātu tiesā, ja vien darbā nebūtu viena «bet» - apmeklētāju pieņemšanas. «Darbs ar dokumentiem, kad no tiem jāmēģina izlobīt patiesības graudu, ir pat interesants un pateicīgs, jo redzi rezultātu. Grūtāk ir ar cilvēkiem - viņi uz tiesu nenāk laimīgi, priecīgi, viņi nāk ar noteiktām gaidām noteiktās dzīves situācijās. Un tās situācijas bija drausmīgas - arī slepkavības, izvarošanas. Ja cilvēks vīlās tiesas spriedumā, «sliktie» nereti bijām mēs. Turklāt, pat ja jutām līdzi, bijām viņa pusē, mūsu iespējas palīdzēt ierobežoja tiesas process, likums.»
Noguris no ikdienas negatīvajām emocijām, Vasilijs satika savu bijušo kursabiedreni Aigu Veckalni, kura tobrīd jau vadīja Skrivanek Baltic. Viņa aicināja darbā savā birojā, un Vasilijs piekrita. «Tobrīd uzņēmums aktīvi slēdza jaunus līgumus, es tos rakstīju, slēdzu, diskutēju par korekcijām, taisīju iepirkumus. Arī tas bija darbs ar dokumentiem, tikai no dzīves salauztu cilvēku vides nonācu enerģiskā vidē, kas vērsta uz biznesu, rezultātu.» Vasilijs gan neslēpj, ka izlemt par darba maiņu bijis grūti. «Man bija bail, svārstījos. Tiesā biju jau diezgan ilgi nostrādājis, likās - kur vēl stabilāku darbu par valsts iestādi! Turklāt, redzot, kā un par ko notiek darba tiesiskie strīdi, man šķita, ka nekas labs mani citur negaida. Bet esmu priecīgs, ka izlēmu mēģināt.»
Sācis kā Skrivanek Baltic biroja vadītājs, Vasilijs pēc dažiem mēnešiem kļuva par direktores vietnieku. Šis darbs viņam sniedzis fantastiskas iespējas redzēt un izzināt pasauli; ceļošana līdz ar mākslu un tās kolekcionēšanu, grāmatām un kino ir arī Vasilija vaļasprieks. Viņš joprojām regulāri dodas tirgus izpētes braucienos, meklējot sadarbības partnerus, piegādātājus (ārštata tulkus un tulkotājus). Šādi viņš pabijis, brīžiem pat mēnešiem dzīvojis un ieguvis draugus teju visā Eiropā, Krievijā, Baltkrievijā, arī Brazīlijā. Šī eksotiskā valsts daudziem šķiet gards biznesa kumosiņš, tomēr Vasilijs teic, ka nemaz tik viegli to «nokost» nevar - tur spēcīgi darbojas personisko kontaktu sistēma, traucē birokrātija ar korumpētības piesitienu, dārdzība. Tomēr uzbūvēt sadarbības tiltu tulkošanā esot izdevies.
Lietaskoku meklējumos
Latvijas tulkošanas tirgu Vasilijs vērtē kā visai sadrumstalotu, ar asu konkurenci, kurā kā ierocis tiek izmantots arī dempings. «Tomēr, līdzīgi kā Skandināvijā, mums ir ļoti laba kvalitātes latiņa, cilvēki, darot savu darbu, ir atbildīgi, bet mēs neesam tik dārgi kā kolēģi Somijā vai citur. Tas ir mūsu pluss ārvalstu klientu acīs - asociējamies ar kvalitāti, uzticamību, ātrumu, elastību un samērīgām cenām,» Vasilijs raksturo. Tiesa, lai gan ik gadu augstskolas beidz bars jaunu tulkotāju, lietaskoks sanākot no reti kura, turklāt daudzi perspektīvākie no Latvijas aizbrauc. «Mums savulaik sākās nopietna diskusija ar augstskolām par dzimtās valodas kvalitāti, jo daudzi jauno speciālistu tulkojumi latviešu valodā principā bija nebaudāmi - ar gramatikas, komatu kļūdām. Tagad pēc diskusijām ir zināms progress, es pats arī labprāt eju un stāstu studentiem par tulkotāju un tulkošanas biroju darbu, dažādu nozaru tekstu tulkošanas specifiku.» Vasilijs vērtē, ka jauniešu interese par nozari ir liela, daudzus vilina darbs Briselē; populārākajās valodās - angļu, krievu, vācu, franču, spāņu - tulkotāju pietiek, turpretim retākās tie jāmeklē ar uguni, turklāt atrastie parasti ir cilvēki, kas tulko visu. Vasilijs uzskata, ka tas nav pareizi, jo viens cilvēks nespēj vienlīdz labi orientēties jurisprudencē, reklāmā un tehniskajās jomās.
Kopš pērnā rudens Vasilijs ir Skrivanek Baltic direktors, pārņēmis stafeti no Aigas Veckalnes, kura pieņēmusi lēmumu kādu laiku atvilkt elpu. Ikdiena viņam nav pārāk mainījusies, jo arī iepriekš Vasilijs pildījis finanšu direktora pienākumus, lai gan darbs ar skaitļiem viņam īpaši nepatīk. «Protams, bija forši, ka visu varējām izrunāt un idejas izauklēt divatā. Šobrīd tas jādara vienam, taču arī es cenšos audzināt sev vietniekus, pēctečus. Man ir zinoši, enerģiski, gudri kolēģi,» Vasilijs saka un piebilst, ka viņam ļoti patīk darba radošā un starptautiskā vide un arī tas, ka viņš joprojām pats strādā ar tekstiem, tulko. Reiz bijis pat Rikija Mārtina tulks festivālā Jaunais vilnis.
Savu jaunības sapni par rakstīšanu Vasilijs nu realizē, radot reklāmas tekstus Skrivanek vajadzībām. Ja dzīvē sagribēsies mainīt darbošanās virzienu, viņš tieši reklāmu redz kā jomu, kurā varētu un gribētu izpausties.