Arī premjerministres gadījumā vērtējuma veidošanā svarīga loma bija Straujumas izteikšanās stilam, pat mīmikai. Žests - kaut pieminēsim deputātes Āboltiņas «ūjināšanu» - kļūst izšķirošs. Vieni Latvijas politikā to apzinās un prasmīgi izmanto (piemēram, Rīgas mērs), citi varbūt saprot, bet neprot atbilstoši pielāgoties. Piemēram, Nacionālā apvienība (NA) daudziem vairāk asociējas ar atsevišķiem žestiem (sākot ar lāpu gājienu, beidzot ar verbāliem aktīvistu žestiem sociālajos tīklos), nevis kāda NA ministra «rutīnas» darbu. Politiķa teksta saturs var pat likties pievilcīgs, bet, ja to nepavada attiecīga žestikulācija, šis politiķis ir zaudētājs - skat. Sudrabas nedienas. Ja žesta jēdzienu saprotam plašāk - arī kā retorikas instrumentu izvēli, tradicionāli veiksmīgi savu tēlu kopj Lembergs, kura parādīšanās kā tāda (pat neatkarīgi no teksta satura) piesaista uzmanību un nodrošina citējamību.
Ja amatpersona, tēma netiek vizualizēta («atrādīta» medijos, sociālajos tīklos), tā liekas mazāk svarīga (kurš, piemēram, ārpus pašām konkrētajām pašvaldībām zina Daugavpils vai Kuldīgas amatpersonas, šo reģionu problēmas?). Kad gada nogalē sākās jauna premjera meklējumi un kā viens no kritērijiem tika izvirzīts jēdziens «spilgts līderis», pieļauju, ārējam, žestam te publikas izpratnē ir tikpat liela nozīme kā saturam.
«Ir jāmāk sevi pasniegt» (t. i., vizualizēt) - tā kļuvusi par nepieciešamību ne tikai politikā, bet arī kultūrā, zinātnē. Saturs ir sekundārs.