Jau no 2001. gada kamaniņu trases sargpostenī strādā Valda Pavloviča - darbiniece ar invaliditāti. «Man ir iespēja strādāt piemērotu darbu, pat atvieglotos darba apstākļos. Slimošanas laikā, kad man tika veikta operācija, no darbavietas saņēmu arī materiālo atbalstu. Attieksme ir patiesi jauka un pretimnākoša,» savu darba devēju raksturo Valda Pavloviča un piebilst, ka Dainis Dukurs vairākkārt organizējis arī dažādus pasākumus cilvēkiem ar invaliditāti. «Paldies no manis un citiem cilvēkiem ar īpašām vajadzībām,» pieteikuma vēstulē projektam Novērtē to, kas tev ir! raksta Valda.
Neslēpjot apbrīnu
Bobsleja un kamaniņu trasē pašlaik strādā aptuveni 30 darbinieku. Dainis Dukurs labi pazīst visu savu kolektīvu un stāsta, ka darbinieku rotācija esot maza, tie, kuri šeit uzsākuši darbu, pēc citas darbavietas netīko. «Kad padomju laikos bāzi atvēra, šeit bija 160 darbinieku. Tagad, dzīvojot citā ekonomiskajā modelī, mums jārēķina, kā nopelnīt, kā samaksāt rēķinus un investēt attīstībā. Mūsu te ir tik daudz, cik nepieciešams, un katrs darām vairākas lietas - lai cilvēkiem būtu iespēja nopelnīt, lai viņi būtu nodarbināti un cits citu varētu aizvietot. Oktobrī, uzsākot ledus sezonu, bez apstājas strādājam līdz 30. martam. Mums jābūt pie labas veselības, un cilvēkiem jābūt arī iespējai atpūsties,» ikdienu uzņēmumā raksturo D. Dukurs.
Valdu Pavloviču Dainis pazīst jau 14. gadu un ir ļoti apmierināts ar viņas darbu. Pieņemot Valdu darbā, Dainis bijis informēts, ka viņa ir 2. grupas invalīde: «Nešaubījos ne vienu brīdi. Valda ir tāds pats cilvēks kā mēs visi, atšķirība skar tikai veselības stāvokli, bet tas viņai netraucē strādāt.» Tomēr ne katrs darba devējs materiāli atbalsta padotos grūtā dzīves brīdī. «Kamēr pašiem veselība laba, tikmēr neizjūt problēmas, tomēr katram var pienākt tāds brīdis. Ja likumdošana to atļauj, kāpēc materiāli neatbalstīt? Cenšamies palīdzēt no tiem līdzekļiem, ko paši nopelnām ar savu darbu un aktivitātēm. Mūsu uztverē tā ir normāla lieta,» saka D. Dukurs. Viņš saka - Valda esot stipra sieviete: «Visu cieņu šai kundzei par viņas darbu un dzīves uztveri! Viņa ir aktīva - izglītojas, apmeklē seminārus, raksta projektus. Apbrīnoju viņas enerģiju. Esmu ievērojis, ka cilvēki ar īpašām vajadzībām garā un dvēselē ir pat stiprāki par mums, kam nav īpašo vajadzību.»
Zemeslodes otrā pusē
Ja cilvēkam ar invaliditāti Siguldas trasē nepieciešams piepalīdzēt iesēsties braucamajā vai izkāpt no tā, palīdzēt ir gatavs jebkurš no trases komandas. «Protams, tas notiek bez atlīdzības. Tas ir mūsu ieguldījums. Izjūta, ka tā šiem cilvēkiem varam radīt iespēju iziet sabiedrībā un būt tikpat aktīviem, arī pašiem liek būt stiprākiem. Tas uzmundrina,» apliecina bobsleja trases saimnieks.
Savulaik Dainis Dukurs palīdzējis organizēt treniņnometni skeletonistiem un bobslejistiem ar īpašām vajadzībām: «Tad es sapratu, cik šie vīri ir stipri. Tas, ka viņiem jāpalīdz iesēsties bobī, nemazina viņu gara spēku. Pēc tam Amerikas lidostā nejauši satiku vienu no šiem vīriem. Viņš izrādīja sajūsmu par to, ko Siguldā piedzīvojis! Par mūsu personāla attieksmi - ka esam kopā ar šiem cilvēkiem, ka palīdzam ar savu labo gribu. Mēs to darījām no sirds. Sapratu, ka šajā ziņā esam pozitīvi atšķīrušies no citās pasaules vietās pieredzētā, esam kaut ko labu devuši paralimpiskajai kustībai, tāpēc arī zemeslodes otrā pusē saņēmu labus vārdus.»
Lietas, kas uzrunā
Bērnu un jauniešu ar invaliditāti biedrības Cerību spārni vadītāja Eva Viļķina atzīst: «Dainis ir sirds cilvēks, kas saprot tos, kuri nevar par sevi parūpēties. Viņš ir atbalstījis mūsu biedrību ar ziedojumiem, ar dēliem piedalījies mūsu organizētajos pasākumos un paudis prieku, dodot citiem.» Pats Dainis stāsta par emocijām, kādas raisījušās šajos pasākumus: «Katru reizi pārliecinājos - cilvēki ar invaliditāti ir stipri cilvēki. Varbūt nevar lodi aizgrūst tik tālu, bet tas, ka viņi ir aktīvi, dzīvespriecīgi un atrodas stadionā, tā ir pareizā lieta, kas mani ļoti uzrunā.»
Dainis Dukurs arī atzīst - trasē vēl nepieciešams uzlabot invalīdu piebrauktuves: «Vēl neesam uzbūvējuši rampas, lai piekļūšanas ceļš cilvēkiem ratiņos būtu īsāks. Esam izrēķinājuši, cik tas varētu maksāt - jā, tas maksā, bet izmaksas nav attaisnojums. Mēs to izdarīsim. Jāizdara! Pasaulē cilvēki uz to raugās citādi, un arī mums uz to jāskatās citādi. Ļoti būtiski, lai cilvēki ratiņkrēslos varētu integrēties sabiedrībā. Es mēģinu analizēt dzīvi un kādreiz nostāties otrā pusē, mēģinot izprast slimo cilvēku vajadzības. Un, ja domās esi mēģinājis izprast, tad ir vieglāk sniegt savu pienesumu ne tikai ar domām, bet arī ar darbiem.»