Uz šīs noskaņas fona es vienmēr esmu brīnījies par gruzīnu vīnu popularitāti Latvijā. Padomju laikos to varēja izskaidrot ar labas alternatīvas trūkumu, taču tagad kvalitatīvu vīnu piedāvājums ir ievērojami audzis, tomēr Gruzijas vīnu popularitāte nav mazinājusies. Tomēr arī šie vīni nestāv uz vietas un mainās. Patērētājs, kurš «samaitājies» ar starptautisko stilu, tos var arī neizvēlēties. Taču, no otras puses, stils jāmaina pietiekami lēni un piesardzīgi, lai no šiem vīniem nenovērstos arī tradicionālo Gruzijas vīnu piekritēji. Tieši šāds - reizē eiropeisks un reizē tradicionāli gruzīnisks - ir Tbilvino sarkanvīns Alanzanskaja dolina. Tas nav tik salds kā daudzi citi gruzīni vīni, bet nav arī tik skābs, lai to varētu dēvēt par sausu. Garšā saldeni sulīgi ķirši un pārgatavojušās ērkšķogas. Patīkami, ka nobeigumā parādās maigas miecvielas, kas it kā pieliek punktu kopējai kompozīcijai. Visvairāk šajā vīnā man patīk augļainais raksturs un vienkāršība. Kārtējo reizi pārliecinājos, ka tieši lētākajos Alanzanskaja dolina vīnos pretstatā dārgākajiem Kindzmarauli un Kvančkara daudz spēcīgāk ir jūtams dabisku ogu augļainums un nesamaitātais raksturs. Tas ir aspekts, kas daudzos vīnos pazūd, vīndariem cenšoties ar lētākiem paņēmieniem radīt sarežģītāku garšu.
Ar garšas eksperimentiem aizraujas daudzās vietās. Itālijā pat ir sava eksperimentālo vīnu kategorija, kuru darināšanas metodes iziet ārpus tradicionāliem un stingri reglamentētiem rāmjiem. Runa ir par tā sauktajiem Supertoskānas vīniem. Nesen pagaršoju kādu pavisam traku vīnu. Tas tapis par godu Itālijas valsts 150 gadu pastāvēšanai, kas tika svinēta visu šo gadu. Runa ir par Memoro Vino Rosso Italia IGT. Šis vīns atrodas ārpus jebkādiem rāmjiem. Tā sastāvā ir 12 mēnešus ozolkokā izturētas montepulciano vīnogas, kas augušas Abruco reģionā, saulainajā Sicīlijā augušās nero d'avola vīnogas, ziemeļos - Veneto reģionā - augušās merlot vīnogas, un Apūlijas reģionā audzētās primitivo vīnogas, kas pirms spiešanas vēl tikušas žāvētas. Dažādu gadu vīni, dažādas darīšanas metodes. Tumšie ķirši, vīģes, kafija, plūmes. Pirmo reizi to pagaršojot, es vienkārši apjuku. Visu laiku mēģināju atšifrēt vīnā esošās vīnogu šķirnes, to garšu, noteikt vienu konkrētu tapšanas reģionu. Visu laiku manas smadzenes intensīvi darbojās, bet nekādi atbilžu varianti neradās. Kaut ko tādu - garšas ziņā tik itālisku vīnu, bet reizē tik netradicionālu - es nekad nebiju dzēris. Visa Itālijas dvēsele vienā vīnā.