Uzskatu, ka tā ir pareiza iniciatīva. Gruziju ar šādu nosaukumu pazīst pēdējos divsimt gadus, kad tā kļuva par Krievijas impērijas sastāvdaļu. Šis nosaukums nāk no Krievijas puses. Pirms tam rietumu vēstures avotos atrodams nosaukums Georgija, jo svētais Georgijs bija pie mums ļoti populārs. Piemēram, turki lietoja nosaukumu Georgistāna. Lai Krievija lieto nosaukumu Gruzija, bet Rietumos jāatjauno vēsturiskais nosaukums, kas pastāvēja pirms nonākšanas Krievijas impērijas sastāvā.
Kāpēc ne Sakartvelo, ko lietojat paši?
Mums ir maza valsts, mainīt nosaukumu uz Sakartvelo būtu nepareizs mārketinga gājiens. Tas būtu pavisam jauns nosaukums. Angliski runājošā pasaule mūs pazīst ar nosaukumu Georgija.
Kā tad mums tagad saukt gruzīnus?
Georgieši. Pat Padomju Savienības laikā zinājām, ka rietumos mūs sauc par Georgiju. Krievi ne tikai pārsauca valsti, bet arī upes, ezerus, pilsētas.
Kāda pašlaik ir politiskā situācija valstī?
Pašlaik mēs esam uz pareizā ceļa, lai panāktu konsensu par Gruzijas valsts attīstību. Tas ir sarežģīts un dažreiz arī sāpīgs process, jo vienlaikus notiek daudz reformu. Svarīgs ir nacionālais konsenss, apvienošanās ap ideju attīstīties rietumu virzienā. Attīstīt rietumu vērtības, ciešāk sadarboties ar Eiropas Savienību, ASV. Aptaujas rāda, ka vairāk nekā 80% pilsoņu atbalsta tuvināšanos Eiropas Savienībai un NATO.
Un kādi sasniegumi ir ekonomikā?
Ar ekonomiku ir grūtāk. Pēc rožu revolūcijas ekonomiskā situācija strauji izmainījās, notika pamatīgas reformas. Notika privatizācija, samazinājās nodokļi. Valsts sektors kļuva jūtami mazāks, valdības cenšas aizvien mazāk iejaukties biznesa procesos. Mums, var teikt, bija nulles ekonomika. Iedomājieties, gandrīz piecu miljonu valstij budžets līdz 2003. gadam bija mazāks par 500 miljoniem dolāru. Līdz 2007. gadam ekonomikas pieaugums sasniedza 12%. Ir daudz diskusiju, vai budžeta naudu valdība tērē pareizi. Bet tas ir normāli. Lietas mainījās uz labo pusi, un tad karš... Kara laikā ekonomika ļoti cieta, ja nebūtu rietumu palīdzības, Krievijas embargo situācijā un ekonomiskās krīzes apstākļos mums klātos daudz, daudz grūtāk. Toreiz daudzi gruzīni bija neapmierināti, ka rietumi mums nepalīdz, neiesaistās. Tagad varu teikt, ka tik daudz palīdzības kā pašlaik Gruzija nekad nav saņēmusi. Un, paldies Dievam, mums nav naftas kā dienvidu kaimiņiem. Tas dod iespēju līdzekļus ieguldīt cilvēku resursu attīstībā.
Ekonomiskās krīzes laikā, pēc kara, samazinājās tiešo investīciju skaits, arī ekonomikas izaugsme gandrīz apstājās. Bet jau pagājušajā gadā bija 6% pieaugums. Tomēr investīciju no ārpuses joprojām maz.
Vai mainījusies investoru struktūra?
Būtībā nē. Varbūt kādas valstis nākušas klāt. Vienīgie, kas atturas turpināt pirms kara uzsāktās investīcijas, ir kazahi. Gruzija ir ļoti atkarīga no ārējām investīcijām, jo mums faktiski viss bija uz nulles. Galvenā problēma pašlaik ir darba vietu radīšana. Sākt biznesu Gruzijā ir viegli, likvidētas birokrātiskās barjeras, samazināti nodokļi. Aptaujas rāda, ka nodarbinātības jautājums gruzīnus uztrauc visvairāk, pat vairāk nekā teritoriālās integritātes jautājums. Pirms desmit gadiem teritorijas integritāte bija vissvarīgākais jautājums. Laikam cilvēki kļūst pragmatiskāki.
Vai postpadomju tradīcijas ietekmē dzīvi Gruzijā?
Tas laikam ir vienīgais, ar ko varam patiesi lepoties un tas ir starptautiski atzīts - mums faktiski nav korupcijas, nav kukuļošanas. Aptaujas liecina, ka tikai 3% pilsoņu ir dzirdējuši par korupcijas vai kukuļošanas gadījumiem. Tas ir milzīgs sasniegums, ņemot vērā, ka postpadomju telpā Gruzija bija šajā ziņā visvairāk samaitātā. Tbilisi pašlaik ir drošākā Eiropas pilsēta, liecina aptauja. Pārsteidzoši, bet gruzīni kļuvuši likumpaklausīgi. Pirms pieciem gadiem viņi bija neapmierināti, ka jāapstājas krustojumā pie sarkanās gaismas, nerunājot jau par nodokļu maksāšanu.
Kā to panācāt?
Izmainījās visa valsts dienesta sistēma. Atlaida visus policistus, jaunos apmācīja, ievērojot augstus morāli ētiskos standartus. Turklāt viņiem nemitīgi mainās pārinieki un nekad nevar zināt, vai jaunais nav ģenerālinspekcijas darbinieks. Valsts dienestā strādājošajiem jūtami palielināja algas. Palielināja arī valsts pakalpojumu cenas. Piemēram, kādreiz, lai dabūtu pasi, bija jādod 100 dolāru kukulis, tagad pase oficiāli maksā 100 dolāru. Atklāta tipa biroji, caurredzamība. Nevaru apgalvot, ka tas ir neatgriezeniski. Bet pašlaik sistēma strādā, un pie mums brauc apgūt pieredzi.
Kā Gruzijā ir ar preses brīvību?
Prese Gruzijā ir brīva. Likums aizliedz valsts masu informācijas līdzekļus. Kriminālkodeksā nav neviena panta, kurš paredzētu vēršanos pret žurnālistu. Žurnālistam ir tiesības teikt un rakstīt visu, pat muļķības un aizvainojošas ziņas. Nav pat iespējas iesūdzēt žurnālistu par apmelošanu. Var tikai vērsties kā pret privātpersonu. Šo likumu pieņēma 2004. gadā pēc revolūcijas. Ir liela brīvība. Protams, ir jautājums, kā žurnālisti to izmanto. Jāsaka, ka ir nopietna problēma žurnālistikas standartu ievērošanā visos masu informācijas līdzekļos. Gruzijā neviens žurnālists nav sēdējis cietumā un neviens žurnālists nav nogalināts.
Jūs strādājat televīzijas kanālā, kas raida krievu valodā. Kādi ir šī kanāla mērķi?
Galvenais uzdevums ir krievu valodā vēstīt par Gruziju, lai kaut cik dotu pretsparu masīvajai Krievijas propagandai. Mēs sniedzam alternatīvu informāciju. Jāsaka, ka tā nav līdzvērtīga cīņa.