Dienas aptaujātie endokrinologi un ģimenes ārsti atzīst, ka savstarpējā sadarbība pacientu aprūpē ir laba, lai gan nenoliedz, ka sarežģītos un akūtos gadījumos tomēr nepieciešama speciālista palīdzība. Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Endokrinoloģijas centra vadītājs profesors Valdis Pīrāgs, atzīstot ģimenes ārstu nozīmi diabēta pacientu aprūpē, tomēr norāda, ka hroniskās slimības saasināšanās gadījumā noteikti jāpieaicina speciālists. Tāpat pacientiem, kuri lieto insulīnu, reizi trijos mēnešos tomēr vajadzētu doties pie endokrinologa.
Ārsts jāapmeklē regulāri
Paši ģimenes ārsti savu sagatavotību diabēta pacientu aprūpē vērtē kā labu. Kā stāsta Lauku ģimenes ārstu asociācijas prezidente Līga Kozlovska, augstskolās ģimenes ārstu rezidentūras programmās mācība par diabētu ir iekļauta kā obligāts kurss, kuru iziet visi ģimenes ārsti. Papildus tam ģimenes ārstu profesionālās asociācijas rīko kursus par diabēta slimnieku aprūpi.
Piemēram, Babītes pagastā praktizējošā ģimenes ārste Daiga Molodcova stāsta, ka regulāri par saviem līdzekļiem apmeklē dažādus kursus profesionālo spēju pilnveidei un pēdējais apmeklētais kurss bijis tieši par diabētu. «Cukurslimības pacientu manā praksē ir daudz. Un viens no maniem galvenajiem uzdevumiem ir šo slimību diagnosticēt pēc iespējas ātrāk. To iespējams izdarīt, uzmanīgi ieklausoties pacientu sūdzībās. Taču pietiekami bieži ir gadījumi, kad diabētu atklājām nejauši, veicot analīzes, jo pacientam nav bijušas nekādas sūdzības, kas signalizētu par šīs slimības klātbūtni. Diabēta pacientiem pie ģimenes ārsta jānāk reizi trijos mēnešos, arī tad, ja nekādu sūdzību nav, un divas līdz trīs reizes gadā mēs veicam nepieciešamās analīzes.»
Daktere Molodcova gan atzīst, ka nespēj diabēta pacientiem veltīt tik daudz laika, cik būtu nepieciešams. «Valsts ir noteikusi, ka optimālais ģimenes ārsta pacientu skaits ir 2000, taču tas ir pārāk daudz, lai varētu nodrošināt kvalitatīvu aprūpi. Faktiski, lai es spētu aprūpēt visus savas prakses pacientus, es katram varu veltīt 15 minūšu. Tāpēc diabēta pacientiem es, protams, iedodu visus izdotos informatīvos materiālus un brošūras, taču individuālām sarunām par diētām vai dzīvesveida maiņu (piemēram, vairāk fizisko aktivitāšu) man gluži vienkārši nav laika,» norāda ģimenes ārste.
Obligātā līdzdalība
L. Kozlovska stāsta, ka vieglāk ir tajās praksēs, kurās strādā vēl arī otra medicīnas māsa, turklāt to apmaksā valsts. «Līdztekus vispārējās specialitātes māsām būtu jādomā par starpdisciplināras ģimenes ārsta komandas veidošanu, kurā ietilptu ne tikai diabēta māsa, bet, piemēram, arī psihiatrijas māsa, kura būtu ļoti nepieciešama. Tāpat būtu jāpiešķir līdzekļi diabēta pacientu apmācīšanai, kā arī tā dēvētajai diabēta pēdas programmai, lai nebūtu jāveic amputācijas.»
Ģimenes ārsti uzsver, ka viena no lielākajām problēmām diabēta pacientu aprūpē ir to līdzdalības trūkums. L. Kozlovska stāsta, ka nereti ir gadījumi, ka pacienti vienkārši pazūd no redzesloka, nenāk uz profilaktiskajām pārbaudēm un izmeklējumiem. «Ar tiem pacientiem, kuriem nepieciešams insulīns, problēmu nav, viņi pie ārsta spiesti nākt regulāri. Taču ne visiem diabēta slimniekiem šis insulīns ir nepieciešams, bet daudzi vienkārši nenāk pie ārsta, nelieto tabletes, neievēro nozīmēto diētu. Visi šādi ārstēšanās režīma pārkāpumi agri vai vēlu var novest pie slimības saasināšanās, un vieglā forma var pārtapt smagā. Tāpēc diabēta ārstēšanā līdztekus ģimenes ārstu aprūpei izšķiroši svarīgi ir, lai pacients sadarbotos ārstēšanas procesā,» uzsver ārste. Jāņem vērā, ka diabēts kā hroniska slimība, kura nav izārstējama, prasa, lai pacients noteiktus priekšrakstus ievērotu visas dzīves garumā. Ģimenes ārstu un endokrinologu uzdevums ir pacientam iedot vadlīnijas, kā sadzīvot ar savu slimību, taču to ievērošana jau ir pacienta kompetencē.