Ne katrs prot izstāstīt to, kas vērtīgs sakāms. Sazin cik runātāju palikuši neuzklausīti un nesadzirdēti. Taču dzejai, sevišķi publicētos krājumos, pēc definīcijas it kā jābūt sadzirdētai pasaules atklājējai un rādītājai - lai tu, dzeju apēdis un sagremojis, saklausi un saredzi ko būtisku, ko savā cilvēciskajā tuvredzībā līdz šim esi palaidis garām.
Vasara nupat pilnā plaukumā, un tā uz apgāda Zvaigzne ABC spārniem mums atnesusi Andra Akmentiņa dzejas izlasi Zemeņu blūzs.
Autors priekšvārda uzrunā cer, ka «cilvēks, kuram patiks šī grāmata, atradīs šeit nevis vārdu virknes, bet gan iedvesmu kaut ko iesākt ar savu dzīvi - iet laukā, redzēt saullēktu, simt pirmo reizi kļūdīties un mēģināt vēl». Aicinājums visai nepretenciozs, jo vairāk tāpēc, ka lielu daļu mūslaiku dzejas tiešām iespējams raksturot kā vārdu virknes. Tāpēc, ja tu vispār ver muti vaļā, - saki, ko gribi pateikt! Un - par ko tu runā, tieši kas tev rūp tik ļoti, ka tas izkliedzams visai pasaulei? Kas tieši tev sakāms?
Un Zemeņu blūza vēstījums šķiet visai pašsaprotams un ikdienišķs: dzeja ir glābiņš, kad viss pārējais māc un smacē nost. Ja ir kur glābties - personiski iekopta, individuāla pasaule -, esi vinnētājos. Jā, protams, lielā prasība ir tāda, ka dzejā valoda pēta pati sevi, un radošais gars arī Zemeņu blūzā piespēlē valodas spēles (zemenes = zeme - nes, 66. lpp.), bet šoreiz viss cits ir pēc savas, personiskas telpas alkstoša, ar iztēli apveltīta savvaļnieka vērojums, pierakstīts un dzejā pārtulkots saredzējums, šis tas noskatīts, noklausīts vai iztēlots.
Personiskā, sadzīviskā pasaule ir vieta, kur glābties, - Akmentiņš gan to nemāca, nesludina, tikai rāda: «Ne man jāzina, / ne tev jāpasaka.» (43. lpp.) Savā ziņā Zemeņu blūzu varētu uzskatīt par eskeipisma paraugu, par uzskates materiālu kādā neeksistējošā studiju programmā, kur uzmanības centrā ir tipisks šodienas dzejnieks. Apdāvināts indivīds, kas prot uz visu palūkoties citām acīm, netradicionāli, piemeklēt īstos vārdus, atrast īsto skatpunktu. Tāds, kas dzejot gan prot, bet diendienā strādā/kalpo kādā birojā (visbiežāk - reklāmas aģentūrā) un dzejošanai var atvēlēt tikai vaļas brīžus, kam, ja atliek spēks, ir sava pasaule, kur glābties no visa, kas apkārt. Turklāt skaidrs, ka tā pasaule, kas apkārt, ir kliba («pa mani kukainis rāpo / viņam pat mugura kūp / katru rītu nolikts uz kājām / viņš ceļas un atkal klūp», 33. lpp.). Vēl vairāk - tāds dzejnieks jau zina arī to, kā viss, kas saražots, ir reklamējams un pārdodams. Zemeņu blūza «fīča» ir «dziesmas ar akordiem». Daži teksti ir apgādāti ar harmonijām, kas izmantojamas tiem, kam pazīstama ģitārspēle: ja dziesmu zini, priecājies; ja nezini - harmonijas ir, melodiju vari piedomāt! Un, lai gan dota brīnišķīga iespēja sacerēt nezin cik jaunu dziesmu, te atkal jādomā par pasaules dalījumu savējos un svešajos: ir taču labāk, ja dziesmu zini, citādi paliec malā, murmulēdams un par savējo labi ja izlikdamies.
Ja gribas uzmeklēt krājuma atslēgu, es ieteiktu «durvis» - gandrīz gribētos, lai tas vārds būtu parādījies krājuma nosaukumā. Visnotaļ skaidrs, ka arī pats autors Zemeņu blūzu drīzāk iecerējis kā draudzīgu sarunu, nevis publikā iešaujamu lekciju vai monologu. «Es esmu atvērtas durvis / Ir taču durvīm balss,» (16. lpp.). Re! «Vaļā durvis» ir ne tikai metafora (aicinājums, svaiga gaisa pūsma, viesmīlība), bet arī pavisam īstena iespēja, atvērtība ne tikai burtiskā nozīmē vien, tā ka lasi, skandē, meklē rokā ģitāru, kusties un daries, vells ar ārā!