Vērojot Latvijā notiekošo, brīžiem šķiet, ka pie mums valsts pārvaldes institūcijas darbojas nevis kā vienots saskaņots mehānisms iespējami lielākas kopīgās jaudas radīšanai, bet gan kā kaut kāds mākslīgi salipināts dažādu mehānismu kopums, kuriem katram sava pastāvēšanas jēga tā svarīgākā.
Lūk, daži piemēri. Valsts ieņēmumu dienestā (VID) pēc nodokļu audita aprēķināts, ka a/s Dobeles dzirnavnieks budžetā jāpiemaksā 1,92 miljoni eiro. Nepiekrītat - varat vērsties tiesā, tikmēr dzīvosiet, no valsts puses apķīlāti. Kas notiks ar šo uzņēmumu, tā darbiniekiem tālāk - tā vien uzņēmuma akcionāru problēma. Valsts institūcijai rūp tikai nosauktais cipars, un izskatās, ka neviens nedomā arī par to, kā samazināsies uzņēmuma turpmāk nomaksāto nodokļu apjoms, papildu resursus tērējot savas taisnības aizstāvībai tiesā, turklāt ar mērķi tikt vaļā arī no valsts uzliktajiem apgrūtinājumiem. Labi vēl, ka pēc publiski saceltā trača vismaz kaut kāds kompromiss esot panākts un domstarpības par parādu netraucēšot uzņēmuma darbu.
Nākamais - valsts atgūst īpašuma tiesības uz Rīgas cirka ēku, tad pēkšņi (!) konstatē, ka tā dramatiski sliktā tehniskajā stāvoklī, tāpēc slēdzama apmeklētājiem. Ja ir tik slikti, kā to amatpersonas tagad raksturo, kur attiecīgie ēku ekspluatācijas drošības uzraugi bija agrāk? Kāpēc agrāk nevienu neinteresēja tik publiskas ēkas drošība? (Un, lūdzu, bez atrunām, ka tolaik bija citi likumi, nebija, kas kontrolē, vai ka nevarēja iekļūt tajā namā un uz sienām gluži kā tagad apskatīties!). Jeb visas šīs jezgas (arī vienlaicīgo protestu pret dzīvnieku izmantošanu) patiesais iemesls ir vēlmē tajā ēkā «ieperināt» ko citu?
Ejam tālāk - viena no iepriekšējām šīs pašas koalīcijas valdībām atrada privāto investoru Liepājas metalurgam, pēc tam ilgi lielījās par saglābtajām darba vietām, bet nu izskatās, ka uzņēmējs no valsts puses tiek uztverts kā tāds, kas pats aiz savas muļķības iekritis lamatās - «ak, tev neiet bizness? nu, kā tad tā? nāc pie mums ar piedāvājumiem, kā tu pats to sakārtosi, lai mēs neciestu».
Var jau teikt, ka viss tiek darīts, lai nebūtu blēdību, lai nebūtu valsts līdzekļu izsaimniekošanas, lai nebūtu avāriju utt., bet vienā brīdī tas var novest arī situācijā, kad nav vairs nekā - ne valstij ienākumu, ne cilvēkiem darba, ne arī pašu cilvēku - aizbrauks, kad viss šis dienestu formālisms vienreiz tā kārtīgi noriebsies. Proti, problēma ir ne jau pārbaudēs, stingrās prasībās, kas pieņemtas sabiedrības interesēs, bet gan formālā, bieži vien pārspīlētā, kampaņveidīgā varas resursu pielietošanā, nesaistītā ar kopējo kontekstu.
Un tagad paskatīsimies uz jau minēto kontekstā ar ziņu par to, ka Latvijas Banka samazinājusi iekšzemes kopprodukta izaugsmes prognozi 2016. gadam no iepriekš lēstajiem 2,7% uz 2,3%. Protams, ekonomikas attīstībai ārkārtīgi būtiska ir augstā nenoteiktība un riski, ko rada ārējās vides faktori, taču nevar par zemu novērtēt arī to, ka arī iekšēji darbojamies gluži kā ar enkuriem apkārušies. Teiksiet, ka nav gluži tā? Labi, gribas ticēt, bet tad sagaidu, lai arī šādi piemēri nebūtu jāpiedzīvo.