Diemžēl ļoti svarīgajā likumprojektā par grozījumiem likumā Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā, kas, KNAB izstrādāts un Ministru kabineta (MK) akceptēts, sācis ceļu uz Saeimu, gods palicis vēlamajā izteiksmē. Tā vietā, lai skaidri noteiktu, ka amatpersonai ir pienākums ziņot par koruptīvu pārkāpumu vai tā draudiem, likumprojekts paredz «nenoteikt speciālas tiesību normas, kas uzliktu pienākumu» ziņot, atstājot šo fundamentālo godīgas valsts pārvaldes sastāvdaļu iestāžu ētikas un uzvedības kodeksu ziņā. Neatkarīgi no tā, no kurienes tik liberālai attieksmei kājas aug, šī nenoteiktības darvas karote bojā visādi citādi cildināmo korupcijas apkarošanas iniciatīvu.
KNAB koncepcijā piedāvāts arī variants uzlikt pienākumu ziņot par korupcijas gadījumiem un riskiem, tāpat nosakot atbildību par neziņošanu, tomēr pērnruden ar premjera V. Dombrovska (JL) un tieslietu ministra M. Segliņa (TP) parakstītu rīkojumu birojam tika uzdots izstrādāt tālāk virzāmos normatīvos aktus tieši ar izplūdušāko ziņošanas un attiecīgi arī atbildības nosacījumu. Mulsinošas ir vismaz pāris lietas.
Pirmkārt, uz Rīgas ēku sienām grafiti bildēs par Lāčplēsi apsmaidītais Dombrovskis cīņas karstumā par godīgu valsts pārvaldi acīmredzami nav gatavs gāzties Daugavā kopā ar Melno bruņinieku, lai kurš tas arī būtu. To var skaidrot ar premjera vispārējo stratēģiju, ka, ja beigas būs labas, viss būs labs. Bet ej tu sazini, vai demokrātiskā valstī, sācis tiekties uz nospraustu mērķi, būsi arī tā konkrētais sasniedzējs, jo vēlēšanās un turpmākajās kolīzijās var gadīties visādi. Tāpēc detaļas ceļā uz vēlamo ir jo svarīgas. Ierēdniecības apzinīguma audzināšana ir laba lieta, tikai bēdīgi slavenajā nozagtas valsts situācijā to darīt ar glāstošām metodēm diez vai ir tas piemērotākais.
Otrkārt, KNAB, izstrādājot MK likumprojekta koncepciju, šķiet pārcenties, par vienu no riskiem minot ziņošanas «negatīvo vēsturisko pieredzi», kas pretkorupcijas likumu sabiedrības acīs varētu saistīt ar «nedemokrātiskām tendencēm». Rodas iespaids, ka birojs, cenšoties atspēkot nelabvēļu runas, ir iebraucis pretējā grāvī un ļāvies dīvainam sentimentam. Ziņot par korupcijas riskiem ne tuvu nav tas pats, kas sastādīt uz GULAG deportējamo sarakstu, un sabiedrībā, gluži pretēji, drīzāk valda noskaņa par ierēdniecības turēšanu pēc iespējas īsākā pavadā, turklāt tieši demokrātijas un godīgas pārvaldes vārdā.
Neatkarīgi no likumprojekta tapšanas smalkumiem divu gadu garumā un to, ka tā veidotājiem gribējās, kā labāk, sanācis ir kā parasti. Vēl cerība par goda maksimas noteikšanu ar pienākuma spēku paliek nākamās Saeimas sakarā, kura apstiprināmo likumprojektu var arī papildināt.