Viņa unikālo rokrakstu sudrabā var pazīt pēc neparastā kausa un iespaidīgā augļu trauka sudraba kolekcijā Melngalvju namā, filigrānajās formās veidotās Nākotnes pils Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā, tāpat pēc darinātajām smalkajām rotām. «Apgūt juveliera amata tehniku var jebkurš pāris mēnešos, bet tālāk paveras divas iespējas: vai nu kļūsi mākslinieks, vai amatnieks juveliera darbnīcā,» skaidro Oļegs, kurš vada savu Juvelieru mākslas koledžu.
Radošs huligāns
Vēlme izpausties radoši Oļegam bijusi jau no bērnības - sešu gadu vecumā no koka izgriezis kuģi, vēlāk savas fantāzijas un emocijas izteicis gan krāsās, gan mālā. Māte ieteikusi, lai mēģina darināt rotas, un Oļegs sācis darboties arī ar metālu. Mākslinieks atzīstas, ka skolā bijis mazs huligāns, jo bēdzis no stundām, kurās bijis garlaicīgi un jāatkārto citu domas.
20 gadu vecumā Oļegs sāka apgūt juveliera amatu juvelieru rūpnīcā. Pēc pāris gadu mācībām un juveliera diploma saņemšanas strādājis juvelierizstrādājumu darbnīcā, kur ieguvis daudz zināšanu un pieredzes no vecmeistariem. Studējis arī Maskavā Lietišķās mākslas institūtā. Tagad saviem audzēkņiem galvenokārt cenšas iemācīt domāt patstāvīgi, būt atvērtiem pret pasauli.
Lai kļūtu par juvelieri, vispirms jāiegūst pamatiemaņas lodēšanā, gravēšanā, cizelēšanā, kalšanā, metālplastikā, akmeņu stiprināšanā, sarežģītu ķēžu, gredzenu, auskaru, kulonu un rokassprādžu izgatavošanā, kā arī zīmēšanā, veidošanā un kompozīcijā. Tālāk sākas padziļināta katra priekšmeta apguve. Liela uzmanība tiek veltīta cēlmetālu kausēšanai un sagatavošanai darbam. Māceklis uzzina, kā strādāt ar dažādiem metāliem: zeltu, sudrabu, platīnu, pallādiju, tēraudu, misiņu, varu, alumīniju. Jo labāk students pārvalda metālu, jo vieglāk ir izpausties. Tomēr ar tehniku vien ir par maz, galvenais ir jaunu ideju ģenerēšana. Māksla pakļaujas saziņas likumiem, un liela nozīme ir tam, kādu ziņojumu tu spēj nodot un kā notiek tā interpretācija, saka Oļegs. Viņa studentu vidū ir gan jaunieši, gan cilvēki jau gados.
Kāds ir rotas īpašnieks
Oļegs uzsver, ka primārais jebkuram māksliniekam, arī juvelierim, ir uzskati par dzīvi, pasaules uztvere, izpratne par ētiku un estētiku. Nodibinot Baltijas Juvelieru asociāciju, galvenā doma bijusi tajā iesaistīt juvelierus, kuri savā darbā ievēro ētikas principus un pret klientiem izturas ar cieņu. Pirms ķerties klāt pasūtījumam, jāizzina cilvēks vai mērķis, kam tas domāts, Oļegs teic. Bijuši gadījumi, ka viņš no pasūtījuma arī atteicies, ja cilvēka būtība šķitusi nepieņemama. «Jūs varbūt atnākat ar vēlmi, lai darinu auskarus, bet iztēlē jau redzu piespraudi, kas būtu piemērotāka, papildinātu un izceltu jūsu personību.» Juvelierim jāiemācās izprast cilvēkus, noteikt, kuri dārgmetāli un akmeņi katram piemēroti.
Ja kāda mērķis ir ar šo profesiju nopelnīt, tas kļūst par izpildītāju, mazāk par jaunu, oriģinālu ideju radītāju. «Māksla sākas ar brīdi, kad pats kļūsti par cēloni, veido ideju un to realizē ar tehnikas palīdzību, pēc tam nodod skatītāju vērtējumam. Notiek ideju un domu apmaiņa,» par mākslinieka būtību stāsta Oļegs. Viņaprāt, ja mākslas darbs uzrunā, ja tajā ietvertā filozofija un kods citos rada estētisku baudījumu, tad cilvēki aplaudēs un būs sajūsmā, bet, ja uztveres līmeņi atšķiras, var gadīties, ka nomētās ar tomātiem. Oļega lielformāta darbi vairāk līdzinās tēlniecības formām, taču tajā pašā laikā pārsteidz pārdomātās sīkās detaļas. Kuģis Klīstošais holandietis kā izbraucis no viņpus apvāršņa, tā mastos kāpj karjerists, lejā no klāja krīt no alkohola atkarīgais. Alegorijas un salīdzinājumus var ieraudzīt jebkurā juvelierizstrādājumā.
Paveikt neiespējamo
Vairāku kausu un trauku kompozīcijās iekļauti vīnogu ķekari. Mākslinieks atklāj, ka nav viegli salodēt sudraba lodītes divas puses. Ilgi domājis, kas dabā ir reizē trausls un stiprs, līdz atklājis, ka pēc konstrukcijas tas ir zirnekļa tīkls. Līdzīgu principu lietojis šajā formas sakausējumā. Sudrabs ir ļoti grūts metāls, tas juvelierim ir izaicinājums. Visvieglāk ir strādāt ar zeltu, tādēļ to uztic mācekļiem. Ar sudrabu katrs jauns lodējums ir risks, viss var sabrukt, izšķīst, vienu detaļu lodējot, otra var sākt kust. Īpaši sarežģīti bijis strādāt pie pēdējā lielākā darba Vēlmju slazds. Ik detaļa - kārdinājumu simboli ābols, čūska, tāpat ziedu motīvi, zaļas nokrāsas augu lapas - prasījusi lielu meistarību un tajā pašā laikā palīdzējusi pašam izdomāt jaunas tehnoloģijas un tehnikas, lai ieceri realizētu. «Jo lielākas grūtības, jo lielāks baudījums,» teic juvelieris. Vai knifus, kā dabūt gatavu reizēm pat neiespējamo, Oļegs atklāj arī mācekļiem? Protams! Daudzas lietas nav aprakstītas nevienā grāmatā, tādēļ profesijā vari būt jaunatklājējs.
Juveliera darbadiena var ilgt cauru diennakti. Katrs no mākslas darbiem top citādi. Viens no Oļega sudraba kausiem tapis septiņus gadus, cits - tehniski sarežģītāks - trīs mēnešus. «Gars rada ideju, tālāk nodod smadzenēm uzdevumu, tās iedarbina acis, rokas. Savas idejas redzu gara acīm un nezīmēju skices uz papīra,» mākslinieks atklāj radīšanas procesu. Viņaprāt, amata brāļi pārāk aizraujas ar tehniskām lietām, pēta un analizē funkcijas, dizainu, bet mazāk novērtē pašu galveno - idejas pirmsākumu.