Tieši šajā sakarā apmēram pirms gada kāda Latvijas Universitātes pētniece sacīja, ka Latvijā ekonomiskais stāvoklis zīdaiņu mirstību ietekmē vairāk nekā Lietuvā un Igaunijā. Tas nozīmē, ka medicīnā ieguldītā nauda Latvijā tiek izmantota salīdzinoši neefektīvāk. Pat nedaudz sarūkot finansējuma un labklājības deķītim, tas pie mums atklāj daudz lielāku iepriekš ar naudu piesegto problēmu loku jeb atbildīguma krīzi.
Un runa nav tikai par valdību. Lai gan trekno gadu jaunieveduma - Bērnu un ģimenes lietu ministrijas - sniegums ir nepārliecinošs, jo acīm redzami nav izveidota ticama, ilgtspējīga šīs jomas politika, pēdējā laika baisie fakti nepatīkami daiļrunīgi liecina par stāvokli tautā. Nemākulīgās mājas dzemdībās miris mazulis atrasts ledusskapja saldētavā, jaundzimuša zēna līķis - ceļmalas dzīvžogā, nedzīvi dzimušas meitenītes līķis - mežā. Un baiss kronis visam ir nejauši atrasts nepilnus divus gadus veca puisīša galvaskauss, lai gan māte ciema ļaudīm stāstījusi, ka zēnam tepat kaut kur jābūt - ciemos pie tēva vai kur tur. Šis ir trauksmes zvans, avārijas sirēna valsts mērogā šī ir: ar mums kaut kas ir aizgājis ārprātīgi greizi, un, ja mēs šos rīklē sprūstošos nevārdus nepamanīsimies artikulēt, apjēgt un sakārtot sakarīgā rīcībā, tad cauri ar mums būs. Ne kāds NATO mūs izglābs, nedz emigrācija pazudinās. Paši vien.
Bērnu - arī vēl nedzimušo - tiesību jomā pirmām kārtām nedrīkstam taupīt uz sociālo darbinieku rēķina. Ne tik daudz pabalsti, cik tieši cilvēcisks kontakts un profesionāla palīdzība, reizēm arī iejaukšanās, ir daļa no drūmās situācijas risinājuma.