Tas gan nekādi nav saucams par vieglu darbu nedz pašiem gruzīniem, kuriem tiek izvirzītas brīžam pat pārlieku stingras prasības, nedz arī aliansei, kurai lēmuma pieņemšanā par Gruzijas uzņemšanu nav izdevies tikt tālāk par solījumu, ka šī valsts tiks uzņemta NATO.
Skaidrs, ka aizvien pieaugošais prasīgums (līdz šim gan visai pamatots) pret gruzīniem nevar turpināties bezgalīgi un NATO reiz nāksies izdarīt izvēli.
Alianses loma un spējas ietekmēt stabilitāti visā pasaulē tiek pārbaudītas ne tikai Afganistānā, tas attiecas gan uz Austrumeiropu, gan arī uz Gruziju.
Ar šīs valsts uzņemšanu NATO ieguvēji būtu ne tikai gruzīni, bet arī visas citas kaimiņos esošās Kaukāza tautas.
Demokrātiju, protams, nevar eksportēt kā sviestu vai pienu, tomēr daudziem šajā reģionā Gruzija kļūtu par atskaites punktu. Tas sakāms par laicīgo un autoritāro islāma valsti Azerbaidžānu, kristīgo Maskavas satelītvalsti Armēniju un arī Krievijas sastāvā esošajām Ziemeļkaukāza tautām.
Tas nekas, ka tiešā Gruzijas robežas tuvumā savā kontrolē esošajās formāli neatkarīgajās «valstīs» Dienvidosetijā un Abhāzijā Krievija izvietojusi prāvus militāros spēkus. Tādi atrodas arī pie Baltijas valstu robežām.
Par Gruzijas izvēli šaubu nav - patlaban Afganistānā gruzīniem (ap 900 karavīru) ir lielākais militārais kontingents koalīcijas valstu starpā - samērojot kareivju skaitu ar valsts iedzīvotāju skaitu. Gruzija ir nosaukusi sabiedrotos (pāri 70% Gruzijas iedzīvotāju atbalsta dalību NATO) un savu izvēli apliecina ar aktīvu iesaistīšanos miera stabilizēšanā.
Tā bija arī Irākas karā, kurp bija nosūtīta Gruzijas armijas brigāde - divi tūkstoši vīru. Nesenā piecu gruzīnu karavīru nāve Afganistānā neapšaubāmi atgādina par gruzīnu ieguldījumu un centieniem, kas nav mazsvarīgi argumenti, izlemjot jautājumu par Gruzijas uzņemšanu NATO.