Paralēli noritēs slavenā Somijas zīmola Marimekko izstāde, Ziemeļvalstu un Baltijas valstu datorspēļu veidotāju seminārs, PechaKucha Night ar aktuālo dizaina tendenču prezentācijām un pasākumi, kas manifestē ilgtspējīga dizaina ideju.
Ievērojamais somu dizaina producents Kari Korkmans un ikgadējās Helsinki Design Week jeb Helsinku Dizaina nedēļas vadītājs ir Sešpadsmit soļus tuvāk kurators. Saruna ar Kari Korkmanu noris nedaudz nomāktā noskaņā, jo pirms tās viņš savā iPhone ir negaidīti saņēmis plaši pazīstama tirdzniecības nama noraidījumu pusgadu gatavotai televīzijas programmai par dizainu. Tas arī raksturo dizaina producenta gadiem ilgo cīņu, sviedriem līstot, mēģinot pierādīt estētiskas oriģinalitātes nozīmi ražošanā.
Jauns dizains paredz ja ne pārdrošas, tad nepārbaudītas idejas. Kā par ko tādu ir iespējams pārliecināt ražotājus, sevišķi krīzes laikā? Varbūt Somijā jūs to nejūtat?
Nē, mēs jūtam gan. Kad ir recesija un nav buma, daudzas kompānijas un lēmēji ķeras pie konservatīviem risinājumiem. Direktori, kuriem trūkst vīzijas, noslēdzas un aizsargā sevi tā vietā, lai lūkotos pēc jaunām iespējām. Ir daudz vieglāk sākt ko jaunu laikā, kad bizness plaukst. Taču vajag darīt otrādi - vajag meklēt jaunus tirgus un attīstīt jaunus produktus. Taču mēs dzīvojam «kvartāla ekonomikas» laikmetā, un tas ir reāls drauds ilgtermiņa produktu attīstībā. Uzņēmēji vērtē kvartāla rezultātus un neko citu.
Precizējiet, lūdzu, kādēļ recesijas laikā būtu jāattīstās un jāmeklē jauni tirgi?
Piemēram, Apple bija viena no kompānijām, kas atgriezās laikā, kad daudzi no mums uzskatīja, ka Apple ir miris. Tāpat man ir liela ticība papīra rūpniecībai, lai arī daudzi paredz, ka papīra patēriņš kritīsies. Taču, lai arī papīra industrija cieš, jo žurnālu un avīžu apgrozījums ir krities, varbūt šis ir laiks, kad atrast jaunus veidus, kā izmantot papīru un koksni. Patlaban notiek daudz pētniecības un produktu attīstības šajā segmentā. Man tas šķiet loģiski, ka, biznesam palēninoties, jāmeklē iespējas.
Arī Latvijā ir manāmi pieaugusi radošā aktivitāte kopš krīzes sākuma. Tajā pašā laikā ir manāms, ka labām idejām trūkst naudas.
Ne velti ir frāze par tā dēvēto Nāves ieleju. Tas nozīmē, ka jūs strādājat pie idejas, attīstāt to un tieši tad, kad gatavojaties to palaist, jums pietrūkst naudas. Tas ir ļoti izplatīts gadījums. Kad es sāku darbu kā dizaina producents 90. gadu sākumā, mans mērķis bija palīdzēt dizaineriem iedabūt viņu idejas ražošanā un tirgos. Es biju vidutājs. Ir tiešām ļoti grūti pārdot ideju, jo pasaule ir pilna ar idejām, bet trūkst cilvēku, kas tās spētu īstenot. Arī Latvijā acīmredzot ir tas pats izaicinājums, kas citviet, - ražošana ir pārcēlusies uz citu pasaules daļu, un vairs nav šīs tuvās saites ar ražotāju, kādas bija agrāk.
Bet Somijā taču ir ražošana, salīdzinot ar Latviju?
Somijā ir ražošana, taču arvien mazāk. Zviedrijā ir novērotas pārvērtības - daži no ražotājiem, kas bija pametuši Zviedriju, ir atgriezušies. Nākotnes tendence varētu būt, ka ražotņu šajā reģionā atkal kļūst vairāk. Taču pašreiz ražotāju skaits joprojām samazinās. Arvien dominējošs ir Ķīnas fenomens. Mums ir daži ražotāji, pie kuriem varam vērsties un piedāvāt savas idejas, taču to ir arvien mazāk.
Arī šeit ir nožēla, ka ražošana ir niecīga un ekonomika ir bāzējusies uz finanšu transakcijām. Attiecīgi ir saradušās diezgan daudz sīku iniciatīvu, sevišķi orientējoties uz ekoloģiskajiem produktiem ķermeņa kopšanā.
Tas pats notiek Somijā pārtikas ražošanā. No vienas puses, ir jau minētā ražošanas globalizācija, bet, no otras puses, ir arī skaidrs pieaugums lokālismā. Cilvēki vēlas caurskatāmu ražošanu, viņi vēlas zināt, kur ir auguši viņu dārzeņi. Tāpat ir ar kosmētiku, jo āda jau ir ļoti personīga matērija. Lietās, kas tev atrodas tuvu, kas rodas dabiskā ceļā, ir potenciāls, kas vēl netiek pilnībā izmantots. Acīmredzot arī Latvijā, līdzīgi kā Somijā, ir vietējo saimniecību produkti, kas kļūst arvien populārāki. Cilvēki, šķiet, ir gatavi maksāt vairāk par produktiem, kuru izcelsmi viņi zina. Mārketinga cilvēki izmanto šo tendenci, viņi stāsta stāstus. Jo stāsti, iespējams, ir spēcīgākais mārketinga līdzeklis. Tu uzzini ne tikai, kas ir saimniecības īpašnieks, bet arī, kur un kad ir notverta forele vai lasis. Tie ir stāsti, ko patērētāji vēlas dzirdēt.
Ir dabiski vēlēties zināt produkta izcelsmi. Laikmetā, kad daba ir novesta līdz dzīvotspējas robežai un plaši pazīstami drēbju zīmoli diskriminē darbaspēku, šāda vēlme ir tikai saprotama.
Jā, informācijas laikmetā mēs zinām apstākļus, kādos produkti tiek radīti. Daudzos gadījumos tie radīti ētiski neadekvātos apstākļos. Un patērējot mēs arvien lielākā mērā vēlamies izdarīt politiskus lēmumus. Es neesmu pret ražošanu nevienā valstī, piemēram, Āfrikā tas ir veids, kā attīstīties. Taču procesam ir jābūt caurredzamam, mums ir jāzina, kādos apstākļos top lietas, ko mēs patērējam. Šādos apstākļos ir dabiski, ka mēs sākam novērtēt lietas, ko ražo tuvu mājām. Taču tas nav saistīts tikai ar ētiskiem apsvērumiem, tā arī ir jauna mode. Lokālisms kā kontrasts globālajai kultūrai, pie kuras mēs esam tik pieraduši. Anonīmā attīstības fāze savā veidā ir noieta, un tagad es vēlos zināt vārdu govij, kuras pienu es dzeru.
Vai, jūsuprāt, šim lokālismam ekonomikā ir nākotne?
Mēs atradīsim līdzsvaru, jo nenotiek jau svārstīšanās no vienas galējības uz otru. Šī ir sarežģīta pasaule, un nav vienas taisnības.
Dizaina producents - vai profesija ir jūsu izdomājums?
Varētu teikt, ka biju pionieris šajā jomā. Nosaukumu izdomāju pats.
Kas jūs ieveda šajā žanrā?
Esmu absolvējis Ekonomikas augstskolu. Taču vēlējos strādāt dizainam. Sazinājos ar pāris dizaina aģentūrām un sāku strādāt viņiem, popularizējot viņu pakalpojumus. Strādājot ar radošajiem cilvēkiem, es pamanīju, ka viņiem bija labas idejas, kuras palika atvilktnēs. To novērojis, es izdomāju, ka mana misija ir novest viņu idejas līdz ražošanai. Es viņus par tām apbrīnoju, manuprāt, tās bija tik skaistas idejas, kuras varētu aizpildīt daudzas nišas tirgū. 1994. gadā es sāku pats savu kompāniju, pametot dizaina producenta amatu kompānijā. Man nebija nedz produktu, nedz idejas, tikai daži labi kontakti dizaineru vidū. Nezināju, kurp eju, sākot savu kompāniju. Atskatoties saprotu, ka tas bija muļķīgi un naivi, bet te nu es esmu. Mēs sākām iepazīstināt jaunus produktus apmēram desmit mēnešu pēc darbības sākšanas. Mana kompānija ir palaidusi desmitiem produktu kopā ar dizaineriem, atrodot tirgus un izplatīšanas kanālus. Taču šis darbs nav kas tāds, ko es kādam ieteiktu kā profesiju. Vismaz tajā laikā tas bija ļoti, ļoti grūti.
Jūs joprojām darbojaties kā dizaina producents?
Nē, ne pašlaik. Bet, iespējams, atgriezīšos pie tā, jo savā ziņā tas bija viens no pilnvērtīgākajiem darbiem, pateicoties sajūtām, kas rodas, palaižot kādu produktu un piedzīvojot patērētāju reakciju. Jūties diezgan lepns, izdarot ko tādu. Taču patlaban esmu pārsvarā dizaina promocijā, strādājot ar Helsinku Dizaina nedēļu un citiem projektiem. Viena no pēdējām lietām, ko mana kompānija uzražoja, bija mana klēpjdatora soma (rāda funkcionāla un izturīga izskata pelēku neilona somu). Tās arī ir ražotas Somijā. Pirmo somu palaidām 2001. gadā, divus gadus vēlāk es ieviesu šo zīmolu Luovi. Visām somām rakstīts virsū, kas ir bijusi to šuvēja, un, aizejot uz mūsu mājaslapu Luovi.com, var iepazīties ar šuvējas receptēm, mīļākajām grāmatām vai citām personīgām interesēm. Pirms sāku somas ražot, man ieteica doties uz Ķīnu. Nodomāju - ja visi dodas uz Ķīnu, tad es palikšu Somijā! Tā es atradu mazu rūpnīcu apmēram 200 km no Helsinkiem, un kopš tā laika esam strādājuši kopā.
Tādējādi jūs nodemonstrējāt labo piemēru, ka var ražot arī uz vietas, nevis tikai Ķīnā?
Jā, bet šobrīd mūsu saražotais ir izbeidzies jau vairāk nekā gadu. Helsinku Dizaina nedēļa ir augusi, tas ir milzīgs ikgadējs festivāls. Paralēli nodarbojos ar diviem citiem projektiem - topošo izstādi, kas mani atvedusi uz Rīgu un Helsinkiem kā Dizaina galvaspilsētu 2012. gadā, un ziemeļu dizaina izstādi Sanpaulu Brazīlijā, ko kūrēju. Esmu tik aizņemts, ka mana paša ražošana pašlaik nedaudz atpūšas.
Kā nācies, ka Somija, kas tradicionāli atstāj nedaudz konservatīvas un prātīgas zemes iespaidu, ir reizē arī attīstījusi tik daudz laikmetīga dizaina?
Manuprāt, saknes ir pēckara situācijā, kad mums bija jāsāk no nulles. Par laimi, mums tad bija daži dizaineri ar spēcīgu vīziju. Jā, savā ziņā Somija ir konservatīva, taču tai pašā laikā somi ir tradicionāli bijuši kāri izmēģināt jaunas lietas, īpaši, kas attiecas uz tehnoloģiju. Daudzi somi ir inženieri. Ja skatās uz tehnoloģiju piemērošanu globālajiem rādītājiem, Somijā tie allaž ir diezgan augsti. Mēs esam atvērti jaunām lietām. Dizainu mums vajadzēja sākt no nulles, nebija nekas daudz mantots no iepriekšējās paaudzes. Mēbeles un trauki tika izgudroti mājām, kurās nebija nekādu mēbeļu un trauku. Traukiem vajadzēja būt kompakti novietojamiem, lai tie neaizņemtu jau tā mazo vietu, virtuvei - funkcionālai. Tā ir somu dizaina esence. Pamatā tās ir tās pašas vērtības, kas pārējām zemēm Skandināvijā. Lietas ir funkcionālas, un tās ir daļa no mūsu sadzīves. Šīs vērtības arvien ir diezgan izteiktas ziemeļu dizainā. No vienas puses, tā ir klišeja, taču arvien mēs novērtējam šīs īpašības.
Jūs teiktu, ka somu dizaina veiksme ir primāri vēsturiskas attīstības, nevis izglītības rezultāts?
Tas ir domāšanas veids. Somija ir viena no vadošajām valstīm, kas attiecas uz reģistrēto patentu skaitu. Taču mēs neesam spēcīgi šo patentu komercializācijā. Mēs neesam pietiekami komunikatīvi, mēs neesam vareni mārketinga cilvēki. Tas, iespējams, ir stereotips, taču jaunu tehnoloģiju adaptēšana un zinātkāre ir mūsu mentalitātes iezīme.
Tātad zīmolus kā Nokia un Marimekko popularizē ārzemnieki.
Mūsdienās jā. Marimekko gan vēl pieder pilnībā somiem. Bet, piemēram, Artek jau pieder zviedriem, un viņi to arī popularizē.
Kāda ir Rīgā gaidāmās dizaina izstādes pamatideja?
Tā kā izstādē piedalās visas Ziemeļvalstis un Baltijas valstis, pirmā doma bija aptvert, kas ir tas, kas vieno visas šīs nācijas. Protams, Baltijas jūra. Izlēmu, ka dizaineriem vajadzētu darīt kaut ko Baltijas jūras labad. Droši vien visi, kas dzīvojam pie šīs jūras, esam par to pamatoti uztraukušies. Zinām, cik piesārņota tā ir. Pats esmu burātājs, un jūra man ir ļoti svarīga. Nolēmām lūgt divus dizainerus no katras valsts sagudrot kaut ko pie jūras dzīvojošo cilvēku labklājībai. Tādējādi mēs gribam ne tikai pievērst uzmanību jūrai, bet arī uzsvērt faktu, ka jūras stāvoklis faktiski uzlabojas. Kā zināms, piemēram, Sanktpēterburga beidzot savedusi kārtībā attīrīšanu, lai jūrā vairs neieplūstu neapstrādāti mēsli (no Ņevas upes - red.) Tā kā - Baltijas jūrai ir nākotne: tās arhipelāgam, zvejošanai, burāšanai. Tagad mēs lūdzam dizaineriem izgudrot kaut ko, lai mēs varētu baudīt jūru. Šai izstādei ir gaiša vēsts.
Pasūtināti tiek nevis produkti, bet vīzijas?
Jā, viņi iepazīstinās ar idejām. Taču līdzās šai izstādei ir vēl viena: visiem dizaineriem ir lūgts arī izstādīt savus līdzšinējos darbus - jau esošus fiziskus produktus. Mēs redzēsim procesu un idejas, un arī to, ko šīs personības ir radījuši profesionāļu statusā.
Vai jūs labi pazīstat baltiešu dizainu?
Vēl ne, bet tas ir viens no šīs izstādes mērķiem - vienot Ziemeļvalstis un Baltijas valstis un dot individuālajiem dizaineriem iespējas sadarboties.
Vai ticat tā dēvētajām radošajām industrijām? Vai arī tas ir veids, kā valstij atkratīties no atbildības par kultūru? Arī dizains ir pieskaitīts pie potenciāli pelnošajām radošajām industrijām pēdējā desmitgadē.
Ticu un neticu. Ir dizains, kas ir ļoti vērtīgs, un ir dizains, kas ir vērtīgs tikai tā veidotājam. Nevar vispārināt tēzi, ka dizains ir risinājums ražošanas problēmām. Var uzskaitīt daudzus veiksmes stāstus, kas balstās uz dizainu. Tai pašā laikā, teiksim, krēsls ir bijis izgudrots jau ļoti daudzas reizes, un jautājums, vai jātērē laiks vēl vienam krēslam. Taču ir jāpieņem, ka katrs dizainers vēlas izgudrot savu krēslu. Mūsdienās tiek runāts par pakalpojumu dizainu. Tā kā Helsinki nākamgad būs dizaina galvaspilsēta, tad mums ir būtiski mest gaismu uz jautājumu, kas notiek ar dizainu nākotnē. Tagad arvien lielākā mērā dizaina domāšana iet pakalpojumu un loģistikas virzienā.
Kas ir šis pakalpojumu dizains?
Tam ir daudzas definīcijas. Viens piemērs - jūs vēlaties lidot uz Helsinkiem un uzturēties tur nakti. Jūs sākat meklēt tīmeklī aviobiļeti un nakšņošanas iespējas - vēlams par zemāko iespējamo cenu labākajā iespējamā viesnīcā. No brīža, kad uzklikšķināt attiecīgajā lapā un noliekat galvu uz viesnīcas numuriņa spilvena, jums pakalpojumus ideāli nodrošina viens uzņēmums. Tam ir jārūpējas, ka jebkurā ķēdes posmā jūs jūtaties droši un patīkami. Pārdevēju mērķis ir dot jums labāko iespējamo piedzīvojumu, lai jūs atgrieztos viņu interneta vietnē. Šādus jautājumus risina mūsdienu dizaineri. Jo, iespējams, cilvēkus vairs neinteresē pirkt interesantas tējas krūzes kā, teiksim, šo, kas manās rokās, bet gan tērēt naudu par ceļojumu vai citu pakalpojumu.
Vai nav tā, ka dizains ir ekonomika sabiedrībai, kas zaudējusi ražošanu?
Daļēji tas tā ir, un, protams, dizaineram, kas senāk izstrādāja krūzīti, arī jārēķinās ar šo atsvešināšanos. Pirms viņš kaut kam ķeras klāt, viņam šodien, visticamāk, vispirms būs jāsazinās ar dizaina producentu, lai noskaidrotu, kur un kam vispār ir potenciālie tirgi, pēc tam ar ražotāja interneta vietni, kas šodien ir Ķīnā, bet rīt varbūt būs Āfrikā.
Kāpēc pats nekļuvāt ar dizaineru?
Es nezinu, vai man ir talants. Esmu ideju cilvēks, attiecīgi man allaž vajag blakus kādu, kas spēj īstenot idejas. Esmu redzējis tik daudz talantīgu dizaineru, ar kuriem man gribētos sastrādāties, ka dizainu es uzticu viņiem. Pats mēģinu meklēt idejas, ražotājus un produkta patērētājus.
Kādēļ jūs izvēlējāties studēt ekonomiku?
Jo nezināju, ko vēlos. Es tikai 40 gadu vecumā sapratu, ko vēlos.
Ja jūs lūkojaties caur savas pieredzes prizmas, cik liela procentuālā daļa no izstrādātā dizaina pārvēršas pārdodamā produktā?
Ļoti minimāls procents. Man nav statistikas, bet esmu saticis simtiem dizaineru un esmu izskatījis vismaz tūkstoti dizaina ideju. Tās visas mainās dialogā starp dizaineru un ražotāju. Nav visai auglīgi nēsāt kādu ideju un tad to mēģināt realizēt. Ir daudz auglīgāk iet pie klienta un mēģināt saprast, ko viņam vajag, un tad atgriezties ar ideju.
Tas ir jūsu ieteikums dizaineriem?
Jā, pavisam noteikti. Taču jums arī ir jāparāda, kādas ir jūsu spējas. Ja profesionāļi dodas uz Milānas dizaina tirgu, viņi neaizmirst Salone Satellite, kur ir jaunie dizaineri un viņu darbi. Dažkārt notiek tā, ka šos prototipus nopērk ražotāji, bet pārsvarā ražotāji staigā apkārt un skatās, kam ir spējas un potenciāls. Izstāde, ko mēs organizējam oktobrī, būs par dažādu dizaineru idejām, kādas viņi var piedāvāt pie jūras dzīvojošajiem. Iespējams, neviena no tām nekļūs par produktiem, bet caur viņu idejām var vērtēt šos dizainerus.