Lesingu drīzāk gribas citēt. Vienlaikus apbrīnot par spēju tik veikli operēt ar sarežģītu tekstu, kurš nosacīti iedalīts vairākās piezīmju grāmatiņās, kuras raksta viena no grāmatas varonēm Anna.
Šajās piezīmju grāmatiņās ir viss - Annas un viņas draudzenes Mollijas dzīve, bērni un vīrieši, Annas grāmatu varones un viņu bērni un vīrieši, atmiņas par bezrūpīgām dienām Āfrikā, vēlme dzīvot labākā pasaulē vai vismaz būt labākam cilvēkam, vai vismaz izdomāt, kāds varētu būt šis labākais cilvēks, pārspriedumi par dzīvi, politiku, seksu un vīriešu un sieviešu attiecībām.
Lasot ir ellīgi žēl, ka ideālisms vairs nav modē, vienlaikus izbrīna un padara mierīgu stāstījums par pagājušā gadsimta piecdesmito gadu Anglijas vidusšķiru. Cilvēki, kas ir paēduši un vēlas kaut kā pierādīt sev pašiem un citiem savas esības jēgu - ak, nu iedomājieties tikai, ko viņi dara! Viņi stājas komunistu partijā! Viņi darbojas tajā. Tic Staļinam. Un pēc laiciņa, kas pavadīts šādi darbojoties, rezignēti atzīst: «Mēs neizstājamies no partijas tāpēc, ka nespējam atvadīties no mūsu ideāliem par labāku pasauli.» Un man kaut kā rodas cilvēciska vēlme saprast, kāpēc Ivlina Vo Grēcīgās miesas (starp citu, vai noskatījāties Stīvena Fraja Zelta jaunatni, kas veidota pēc šīs grāmatas? Iesaku) varoņiem ir pilnīgi vienalga, kas notiek ar pasauli, bet pārdesmit gadu vēlāk dzīvojošie Lesingas briti vēlas to iecelt eņģēs. Kaut kādā mērā šis fakts liekas mierinošs - ja jau mēs tagad dzīvojam laikā, kad ideāli nav modē, varbūt pēc neilga brīža atkal nāks paaudze, kurai svarīgāk par izpriecām, glamūru un pašlabumu liksies vajadzība darīt kaut ko sevis un citu labā.
Ak, bet metīsim tos ideālus patlaban pie malas - zelta piezīmju grāmatas teksti par attiecībām, par seksu, par vīriešiem un arī par sievietēm ir asi, trāpīgi, kodolīgi un ciniski. «Sievietes, kurām ir kaut mazliet saprāta, zina, ka ir labāk pārtraukt sarunu, ja vīrieši sāk viņām stāstīt, kā viņas izjūt seksu.»
Un attiecības ar draudzenēm. «Viņš vienmēr domāja, ka viss, ko cilvēki saka vai dara, attiecas uz viņu. Tādēļ ļaudis viņa klātbūtnē piesargājās.» Attiecības ar bērniem. Ar bijušo vīru tagadējām sievām. Ar bijušajiem. «Jau kopš brīža, kad tevi ieraudzīju, domāju, ka tu esi kastrējoša sieviete,» atvadoties īgni bilst impotents kungs. Biedējoši ir ieraudzīt, ka viena sieviete cilvēka dabu izprot tik dziļi, ka viņas rakstītie dialogi ir kā no dzīves un vienlaikus no filmas par dzīvi, un vienlaikus no grāmatas par dzīvi, un vienlaikus no četrām piezīmju grāmatiņām. Ironiski. Bez ilūzijām, bet ar cerību. Cerību, kas netaps piepildīta.
Katrā stāstā kā matrjoškā iekšā ir vēl viens «es», tajā vēl viens, aiz tā nākamais. Kā saka pati Lesinga: «Īstas mākslas uzplaiksnījumi rodas no dziļām, negaidīti skaudrām un neaizplīvurotām personiskām emocijām. Šos patieso personisko jūtu uzmirdzējumus nekļūdīgi var pazīt pat tulkojumā.» Baudiet.