Argentīnas asaras
Latīņamerikas trešās lielākās ekonomikas pašreizējās problēmas ir tiešs 1998.-2002. gada Argentīnas tā dēvētās Lielās depresijas turpinājums. Šajā laika posmā līdz tam Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) rekomendācijas centīgi pildījušās, tajā skaitā fiksētu peso kursu pret ASV dolāru noteikušās un nodokļus investoriem ievērojami samazinājušās valsts ekonomika samazinājās par 23%, zem nabadzības robežas nonāca katrs otrais, bet krīzes asākajā brīdī - septiņi no katriem desmit argentīniešiem, turklāt trīs no viņiem - galējā nabadzībā. Problēmas Buenosairesa centās risināt, palielinot ārējos aizņēmumus, kā rezultātā valsts parādsaistības sasniedza 132 miljardus ASV dolāru jeb 166% no iekšzemes kopprodukta (IKP), un 2001. gada decembrī Argentīnas valdība, pēc tam, kad SVF tai atteica kārtējā kredīta piešķiršanu, bija spiesta pasludināt maksātnespēju attiecībā uz lielāko daļu valsts saistību 95 miljardu dolāru vērtībā. Maksātnespēja neattiecās tikai uz saistībām pret tādām institūcijām kā SVF vai Pasaules Banka (PB).
2005. gadā Buenosairesa paziņoja, ka panākta vienošanās ar kreditoriem - galvenokārt no ASV, Spānijas un Dienvidkorejas - par 76% maksātnespējai pakļauto obligāciju apmaiņu pret jauniem vērtspapīriem, samazinot to vērtību par 75-79%, salīdzinot ar sākotnējo vērtību. 2010. gadā Argentīna aizvadīja vēl vienu sarunu kārtu, šoreiz jau piedāvājot atlikušajiem kreditoriem obligāciju indeksēšanu atbilstoši valsts IKP rādītājiem - jo lielāks IKP kāpums, jo augstākas izmaksas, kā rezultātā restrukturizācijai pakļauto obligāciju daudzums pieauga līdz 93%, un attiecībā uz šiem vērtspapīriem Argentīna arī godprātīgi pildīja savas jaunās saistības. Tāpat, sākot ar 2003. gadu, atsākās valsts ekonomikas izaugsme, un Argentīnas IKP jau 2005. gadā sasniedza pirmskrīzes rādītājus, bet 2006. gada janvārī valsts atmaksāja aizņēmumu SVF.
Fondi - maitu lijas
Vienlaikus parādu restrukturizācija radīja arī tā dēvēto fondu - plēsoņu, mazāk glaimojoši dēvētu par «fondiem - maitu lijām», problēmu. Šādi pieņemts dēvēt augsta riska investīciju fondus, kuri krīzes situācijās par zemu cenu uzpērk finanšu grūtībās nonākušu valstu parādsaistības, ko iecerēts restrukturizēt, bet pēc tam atsakās vienoties ar šo valstu valdībām par parādsaistību restrukturizēšanu (respektīvi, samazināšanu) un izlīguma vai tiesas ceļā mēģina panākt saistību par vērtspapīriem segšanu pilnā apmērā. Lai arī atsevišķi analītiķi attaisno investīciju fondu rīcību, apgalvojot, ka šāda stratēģija netiek izvēlēta ar iepriekšēju nodomu un šīs finanšu iestādes cenšas panākt līdzekļu atgūšanu, izmantojot visas iespējas, galvenokārt tādēļ, ka pretējā gadījumā cieš ievērojamus zaudējumus, valstis, kurām nākas ar šādiem fondiem cīnīties, kā arī ievērojama daļa sabiedrības ir citās domās.
Argentīnas gadījumā mēģinājumi attaisnot «maitu lijas» neizklausās pārliecinoši arī tādēļ, ka Elliott Management izveidotājs - Ņujorkas miljardieris Pols Singers - jau iegājis vēsturē ar citas Latīņamerikas valsts - Peru - veiksmīgu faktiski šantažēšanu XX gadsimta 90. gadu beigās. 1996. gadā Elliott Management par 11 miljoniem dolāru iegādājās 20 miljonus dolāru vērtas grūtībās nonākušās Limas parādzīmes, bet 2000. gadā panāca, ka Peru valdība izmaksā fondam vērtspapīru sākotnējo vērtību plus 38 miljonus dolāru procentu maksājumos. Lai arī naudas izteiksmē ne īpaši iespaidīgs, šis darījums tiek uzskatīts par «maitu liju» darbības klasisku paraugu.
Tiesvedības jautājums
Jāņem arī vērā, ka nepastāv vispāratzīta starptautiskā organizācija, kas nodarbotos ar jautājumu, kas saistīti ar valstu parādiem, risināšanu. Līdz ar to prasības parasti tiek iesniegtas nacionālajās tiesu iestādēs, vadoties pēc investoru valstiskās piederības. Parasti tas notiek ASV vai Lielbritānijā, un vairākumā gadījumu jau paši draudi iesniegt tiesā prasību noved pie ārpustiesas vienošanās panākšanas. Tiesvedību pret Argentīnu, izmantojot ASV jurisdikciju, sāka arī Elliott Management un Aurelius Capital, turklāt pirmais lēmums par labu prasītājiem Ņujorkas tiesā tika pieņemts 2012. gada 21. novembrī. Tiesas spriedumā bija norādīts, ka Argentīnai jāatmaksā abiem prasītājiem 1,33 miljardi dolāru, bet visi pārējie maksājumi tiem kreditoriem, kuri piekrituši parādu restrukturizācijai, jāaptur līdz brīdim, kamēr nav dzēstas šīs parādsaistības.
Savukārt šā gada jūnijā, pēc tam, kad ASV Augstākā tiesa attiecās pieņemt izskatīšanai Argentīnas prasību, stājās spēkā Ņujorkas apelācijas tiesas tiesneša Tomasa Grīsa (cilvēka, kurš šajā amatā tika nozīmēts 1972. gadā vēl prezidenta Niksona laikā) 2013. gada augusta rīkojums atstāt spēkā sākotnējo lēmumu, kā arī rīkojums bankai BNY Mellon atdot Argentīnas valdībai tās kārtējo maksājumu kreditoriem 539 miljonu dolāru apmērā. Šī maksājuma, kas bija jāveic līdz 30. jūnijam, neatļaušana nozīmē, ka Argentīna nonākusi tā dēvētajā tehniskajā recesijā un Buenosairesai atbilstoši ASV likumdošanai ir 30 dienas laika, lai panāktu maksājumu atjaunošanu, pretējā gadījumā tā tiek atzīta par maksātnespējīgu. Šobrīd Argentīna gan vēl cenšas juridiski panākt, ka tās obligācijas ir pakļautas tikai nacionālajai likumdošanai, tomēr visu nepieciešamo dokumentu pieņemšana prasa vairākus mēnešus.
Uzticības zudums
Mēģinājumi atrisināt konfliktu sarunu ceļā līdz šim nav vainagojušies ar panākumiem, jo abi fondi atsakās pieņemt citus piedāvājumus, izņemot pilnu parāda atmaksu, un vaino Buenosairesu, ka tā cenšas izvairīties no savu saistību pildīšanas. Argentīna tikmēr uzskata, ka visiem investoriem jāuzņemas sava daļa zaudējumu un atbildība par pieļautajiem riskiem, kā arī uzsver, ka Ņujorkas apelācijas tiesas lēmums ir netaisnīgs pret tiem 93% obligāciju īpašnieku, kas piekrituši parādu restrukturizācijai, bet prasību izpilde faktiski nozīmē valsts bankrotu.
Argentīnas prezidente Kristīne Fernandesa paziņoja, ka gadījumā, ja valsts piekritīs izmaksāt abiem fondiem prasītos 1,47 miljardus dolāru, šāds solis novedīs pie jaunām prasībām vēl aptuveni 15 miljardu apmērā, bet Financial Times lēš, ka prasības varētu sasniegt pat 43 miljardus dolāru, kas ievērojami pārsniedz valsts valūtas rezerves. Pašlaik tās līdzinās 29 miljardiem dolāru.
Eksperti norāda, ka Argentīna faktiski nonākusi situācijā, kad nepieciešamas ārvalstu investīcijas, bet domstarpības ar «maitu lijām» jau novedušas pie līdzekļu masveida aizplūšanas, kredītreitingu krituma un fondu tirgus lejupslīdes. Ja Argentīna nepanāks vienošanos ar abiem fondiem, valstij draud pilnīga investoru uzticības zaudēšana, īpašumu aresti ārvalstīs, piemēram, pat Argentīnas prezidentes lidmašīnas arests gadījumā, ja viņa ar to ierastos ārvalstīs.