Nieka 25 tūkstošus latu liels ieguldījums Latvijā reģistrētas kapitālsabiedrības pamatkapitālā, radot piecas jaunas darbavietas. Vai ne īpaši ekskluzīva nekustamā īpašuma iegāde atkarībā no ārvalstu pilsoņa rocības, izvēloties nekustamo īpašumu dārgākos vai ne tik dārgos Latvijas reģionos.
Saeimas galīgajā lasījumā atbalstītie Imigrācijas likuma grozījumi, kas precīzi nosaka uzturēšanās atļauju cenas, patiesībā būtu pelnījuši Termiņuzturēšanās atļauju tirgošanas likuma nosaukumu. 100 tūkstošus vērts nekustamais īpašums Rīgā, Pierīgā vai citā lielajā pilsētā vai 50 tūkstošus vērts īpašums kaut kur attālākos Latvijas reģionos būtībā būtu jāuzskata par bonusu, ko šie tā dēvētie investori iegūs, iegādājoties termiņuzturēšanās atļauju. Tāds pats bonuss būs arī lielā investora gods. Pietrūkst vien apsolījuma lielā investora statusu apliecinošās atļaujas drukāt ar zelta burtiem un izrotāt vinjetēm, lai tās glīti izskatītos rāmītī pie sienas.
Uzturēšanās atļauju tirgošanas likuma atbalstītāji jau pāris mēnešus argumentē, ka atļauju izsniegšanas sistēmas liberalizācija ļaus sildīt ekonomiku un radīt jaunas darbavietas. Savā ziņā viņiem ir taisnība, jo stipri padzisušo nekustamā īpašuma tirgu tādējādi varbūt izdosies uzsildīt. Bet tikai nedaudz, kaut gan tieši nekustamā īpašuma nozares lobētāji ir bijuši galvenie Imigrācijas likuma grozījumu virzītāji.
Panti, kas paredz tiesības saņemt uzturēšanās atļauju par 25 tūkstošu latu ieguldīšanu Latvijā reģistrētu komercsabiedrību pamatkapitālā, ir tikai vājš aizsegs tam, ka patiesībā tā dēvēto lielo investoru pievilināšana galvenokārt iecerēta nekustamā īpašuma nozares interesēs. Nosacījumi, kas attiecas uz «liela mēroga investīcijām» tautsaimniecībā, ir ārkārtīgi pieticīgi. Piecas jaunradītas darbavietas un vismaz 10 tūkstoši latu gadā, kas jāsamaksā nodokļos. «Vai tad Latvijai nav vajadzīgi nodokļi?» ceturtdien no Saeimas tribīnes jautāja viens no aktīvākajiem Imigrācijas likuma grozījumu virzītājiem Vents Armands Krauklis (TP). Ir, protams, ir. Bet 10 tūkstoši latu, kurus nodokļos gada laikā samaksājis uzņēmums ar pieciem darbiniekiem, pilnīgi noteikti nav aktīvas ekonomiskās darbības pazīme. Šādu summu iedzīvotāju ienākuma nodoklī, sociālajās iemaksās, pievienotās vērtības nodoklī un uzņēmumu ienākuma nodoklī, īpaši nesaspringstot, varētu samaksāt arī tādi piecus cilvēkus nodarbinoši uzņēmumi, kas saviem darbiniekiem maksā vien minimālo darba algu (180 latus «uz papīra» mēnesī) vai nedaudz vairāk.
Tēvzemieši samanījuši politiskā kapitāla audzēšanas iespējas un solās par Imigrācijas likuma grozījumiem rosināt referendumu. Ņemot vērā, ka Imigrācijas likums jau ir pavisam konkrēts un pieņemts, referendums par šo jautājumu politiskā kapitāla audzēšanai var izrādīties daudz derīgāks par iepriekš pieteikto «mācības tikai latviešu valodā jau no 1. klases» ieceri.
Ņemot vērā vēstures mantojumu, imigrācijas politika Latvijā vēl arvien ir sensitīvs jautājums. Termiņuzturēšanās atļauju tirgošanas likuma sasteigtā virzīšana un imigrācijas jautājumu izmantošana priekšvēlēšanu aģitācijā ir pilnīgi nevietā. Patiesībā šobrīd būtu nepieciešama konstruktīva diskusija par to, kādu imigrācijas politiku Latvija veidos nākotnē. Nav nekāds noslēpums, ka labākas dzīves meklējumos daudzi Latvijas iedzīvotāji jau pieņēmuši vai vismaz apsver lēmumu par pārcelšanos uz dzīvi ārzemēs. Šobrīd, kad bez darba ir aptuveni piektdaļa no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem un ekonomisko procesu analizētāji nesola strauju nodarbinātības pieaugumu, varētu šķist, ka darbaspēka trūkums Latvijai vispār vairs nedraud. Taču tālredzīgi būtu tieši šobrīd domāt un diskutēt par nākotnē realizējamo imigrācijas politiku, kas nedrīkst tikt pielāgota tikai īstermiņa vajadzībām. Nesamērīgais darba algu pieaugums, kas būtiski pārsniedza darbaspēka produktivitāti, tā dēvētajos treknajos gados bija sekas darbaspēka trūkumam un Latvijas ekonomikas konkurētspējas sarukumam. Tolaik savārīto putru strebjam vēl šobaltdien - teju visaptverošais algu samazinājums un no tā izrietošās grūtības ar mājsaimniecību ņemto kredītu atmaksu ir tikai daži šīs putras kunkuļi.
Imigrācijas politikai ir jābūt izsvērtai un ilgtspējīgai, nevis reaģējošai, ja vēlamies, lai tie, kas agrāk vai vēlāk ieradīsies Latvijā, tādējādi mazinot pašlaik vērojamās ekonomiskās emigrācijas un dabiskās depopulācijas sekas, nekļūtu par lielu apgrūtinājumu. Tādēļ konstruktīvām, nevis populistiskām debatēm par imigrācijas politiku noteikti ir vieta priekšvēlēšanu laika dienaskārtībā.