Inkontinence ir saslimšana, kas var skart ikvienu neatkarīgi no vecuma un dzimuma un tā prasa noteiktu ārstēšanu, tā domā 76% aptaujas respondentu. Savukārt 10% aptaujāto Latvijas iedzīvotāju nezina, kas ir inkontinence, turklāt vīriešu grupā†šis†nezinātāju procents ir augstāks - 15%, sievietēm - tikai 5%. Inko Centrs aptauja parāda, ka trešā daļa jeb 26% Latvijas iedzīvotāju (22% sieviešu un 31% aptaujāto vīriešu) domā, ka inkontinence ir «vecu cilvēku problēma». Tikai 11% Inko Centrs aptaujas respondentu atbildējuši, ka inkontinence ir problēma, kas saistās ar konkrētām saslimšanām un skar noteiktu diagnožu pacientus.
«Loģiski, ka cilvēkiem, kas ar saslimšanu nav saskārušies, nebūtu jāzina, tieši kādu diagnožu pacientus skar urīna nesaturēšana. Pārsteidzošs ir tas fakts, ka informācijas trūkuma dēļ šo diagnožu pacienti bieži nesaņem valsts paredzēto kompensāciju inkontinences līdzekļu iegādei,» stāsta nevalstiskās organizācijas Inko Centrs vadītāja Inese Barkāne.
Latvijā no inkontinences jeb urīna nesaturēšanas cieš ap 150†tūkstoši iedzīvotāju, un ik gadu šis skaits pieaug. Tai pašā laikā valsts atbalsts pacientiem, kuri cieš no vidējas vai smagas urīna nesaturēšanas, ir tikai konkrētas diagnozes gadījumā (piemēram, insults, onkoloģiska saslimšana, Pārkinsona slimība vai cukura diabēts).
«Lielākā netaisnība skar pacientus, kuri slimo ar smagu vai dziļu garīgu atpalicību. Šiem pacientiem valsts atbalsts ir pieejams tikai līdz 18 gadiem. Tiek radīta situācija, kad daudzas ģimenes, kuras vēlas savus radiniekus kopt mājās, tomēr ir spiestas atdot viņus aprūpes centros vai cīnīties pašu spēkiem. Šie nosacījumi ir pilnīgi absurdi, jo nav nekādu šaubu, ka urīna nesaturēšana cilvēkiem ar garīgo atpalicību, ja tā ir bijusi līdz 18 gadu vecumam, noteikti saglabāsies arī pēc tam. Rezultātā valsts aprūpes slogu «uzveļ» pacienta radiniekiem, kas bieži vien to pat nevar atļauties, tādējādi nostādot garīgi slimos cilvēkus pazemojošā situācijā,» uzsver Inko Centrs vadītāja I. Barkāne.