- Ja man būtu tik garlaicīga dzīve kā tev, es arī visur būtu pirms laika! - Dambrets pavilka Hortu uz zoba.
- Un, protams, tev mugurā viens no taviem...
- Tas ir jauns! Klemence uzdāvināja zelta kāzu jubilejā. - Dambrets lepni izgāza krūtis uz priekšu.
- Ar šaha lauciņiem, - Horta novilka.
- Dambretes! Dambretes! - Dambrets jokoja, bet visi zināja, ka tas nav joks, un Horta izmantoja šo iespēju: - Tie ir vienādi! Tāpēc tiklab tos var saukt par šaha, un nebūs nepareizi teikts.
- Bet man mugurā ir dambretes lauciņu raksts! - Dambrets neatkāpās.
- Vai šaha... - Horta nevarēja beigt.
- Lai Dambretam būtu dambretes, nestrīdēsimies. - Vestmans atšķirībā no abiem pārējiem biedriem uzskatīja šo strīdu par pārāk nenozīmīgu.
Horta vēl negribēja beigt zāģēt Dambretu, taču Vestmans ierosināja doties pēc biļetēm. Horta gāja priekšgalā, abi pārējie saskatījās un sekojot pārrunāja nenozīmīgas lietas par pašsajūtu, laika apstākļiem un tā tālāk. Horta pavēlēja viņiem izvilkt savas pensionāru apliecības, viņš stāvēja rindā nopietns un visu laiku lūkojās, kāpēc tā tik lēni velkas uz priekšu, un ikreiz, kad kāds no biļešu pircējiem uzdeva kasierim papildjautājumus, Horta skaļi nošņācās: - Jēziņ! Cik ilgi var?! - Viņš uztraucās, ka viņi nokavēs vilcienu, bet Vestmans mierināja, ka vilcieni iet ik pēc 15 minūtēm un viņiem taču nav nolikts noteikts laiks. Beidzot bija viņu kārta, Horta palūdza trīs biļetes, un viņi visi pacēla pret kases lodziņu savas atlaižu kartes, Horta ielika savu naudaszīmi, Dambrets pasniedza savu saburzīto banknoti, ko izņurcīja no kabatas, bet Vestmans, izbēris plaukstā saturu no ādas maciņa ar magnētisko aizdari, ilgi skaitīja monētas. Horta šņāca, un Dambrets viņam viegli iebakstīja ar zābaka purngalu apakšstilbā, vienlaicīgi pārliecies pār Vestmana plaukstu, lai viņam palīdzētu.
- Mēs nemaz neesam labāki! - Horta bubināja. - Jūs kavējat visu pagastu, paskatieties, kas par rindu aiz mums!
- Protams, mēs neesam labāki! - Dambrets atcirta.
- Man gan patiktos domāt... - Horta nepaspēja pabeigt, kad kasieris viņam pasniedza biļetes un atlikumu. Tikmēr abi pārējie jau virzījās uz izeju.
- Un ko viņi visi te salīduši?! - Horta spraucās cauri pūlim.
Viņi izgāja uz perona, uz kura bija cilvēku biežņa. Dambrets ar Vestmanu apstājās netālu no kases, apmēram perona vidū. Vestmanam bija grūti.
- Karstums... - Vestmans izgrūda, atkal izvilcis savu jau pieslaucīto kabatlakatu, un nosusināja pieri.
- Tu slikti izskaties. - Dambrets viņam papliķēja pa plecu. - Viss kārtībā?
- Jā... nē. Tādā kārtībā kā jaunībā vairs nebūs. Tu to vēl atceries?! - Vestmans pasmējās.
- Tev ir jauni zobi.
- Bet tev jauni zābaki!
- Cik tagad maksā zobi? Man arī vajadzēs...
(Turpinājums 12. februāra numurā)