Dambrets iedunkāja Hortam vēlreiz, šoreiz ne tik stipri. Vestmans ar skatienu pavēlēja Hortam aizvērties.
- Un to viņš nevarēja pārdzīvot. Zini, ko viņš izdarīja? Zini? - Dambrets prasīja Vestmanam, viņš papurināja galvu, ar acs kaktiņu skatīdamies uz Hortu.
- Viņš lūdza viņas roku. Tas vēl nebūtu nekas, bet viņa to atraidīja! To atkal viņš nevarēja pārdzīvot. - Dambrets pagriezās pret Hortu. - Tagad paskaties man acīs un pasaki - man stāstīt, kas notika tālāk?
- Viņš visu pārspīlē! Viņš to redz no savas kaut kādas nepareizās perspektīvas! - Horta meklēja palīdzību pie Vestmana. Vilciens noraustījās un apstājās apmēram trīsdesmit grādu slīpumā.
- Klemence man jautāja, kā no viņa atbrīvoties, jo brīdī, kad viņa to atraidīja, viņš tai pielipa kā muša pie mušpapīra, - Dambrets klāstīja.
Vilciens noraustījās vēlreiz. Dambrets uz brīdi pieklusa. Viņi lūkojās apkārt tāpat kā pasažieri pārējos vilciena nodalījumos. Viņi bija virsotnē tikai par apmēram divām trešdaļām. Piepeši vilciens sāka ripot atpakaļ. Pasažieri iekliedzās, ieķeroties rokturos un beņķos. Horta sagrīļojās. Vestmans pieķēra viņam pie elkoņa. Dambrets mēģināja noturēties un palīdzēt Hortam. Viņi visi trīs saspiedās solā, kas bija novietots pretēji braukšanas virzienam. Vilciens traucās arvien ātrāk atmuguriski uz leju un ieslīdēja tunelī. Panikas kliedzieni kļuva skaļāki vai izklausījās vēl biedējošāki tumsā, kad tuneļa atbalss tos darīja skaniski dobjus. Skaļi dūcot un čīkstot bremzēm, vilciens apstājās apmēram tuneļa vidū, bija tumšs, bet galā bija redzama gaisma. Bļaušana noklusa. Bija nogaidošs klusums. Nekas nenotika. Cilvēki sāka sarunāties, viņi stāstīja cits citam, kā sabijušies, kā domājuši, ka tūlīt mirs, ka šis brauciens nebija laba doma, ka vilciens jau izskatījies vecs un salūzis, ka viņi nožēlo šo pārgājienu; un viņi lūdzās dažādās valodās.
Vestmans tumsā mēģināja sataustīt savu kabatu un iespraukt tajā trīcošo un sasvīdušo roku pēc kabatlakata. Viņi nerunāja. Bija dzirdama tikai viņu satrauktā elpa un Vestmana nopūtas, kad viņš bija noslaucījis miklo pieri un vaigus.
- Viņš Klemenci izvaroja, - Dambrets negaidīti ierunājās. Viņš dzirdēja, kā blakussēdošā Vestmana elpa apstājas. Viņš uzlika viņam savu roku, Vestmans to satvēra un ar otru roku papliķēja pa Dambreta roku. Arī Hortas elpa bija apstājusies, viņš bija ievilcis gaisu ar Dambreta vārdiem, tie šaudījās iekšpusē kā maza zivs, kas nonākusi lielākas plēsējas iekšās un netiek ārā. - Un viņa palika stāvoklī. - Vestmans krampjaini un cieši saspieda Dambreta delmu, iespiezdams tajā savus vecos un dzeltenos nagu galus. Vilciens noraustījās, ļaudis iztrūkās un iekliedzās, vilciens sāka kustēties līgani uz priekšu.
Izbraucot no tumsas, bija redzams, kā pasažieri, pieķērušies viens otram, vēdina sejas, mēģina rimti elpot. Vilciena vadītāja palīgs pavēra kabīnes durvis un atvainojās par negadījumu, tas neesot bijis pārāk nopietns, tā dažreiz gadoties, vilciens esot būvēts 1920. gadā.
(Turpinājums 1.04.)